Septītais no septiņiem...
Šis raksts turpina Romes vēstures stāstījumu. Iepriekšējā nodaļā mēs apskatījām septiņu Romes karaliskā perioda valdnieku laikus, un tagad mums jāatskatās un jāatklāj, kāds bija karaliskās ēras noslēguma iemesls...
Lucius Tarquinius Superbus, īss pārskats
Lucius Tarquinius Superbus, septītais Romes karalis, bija Tarquinius Priscus, piektais Romes karalis, dēls (vai mazdēls) un bija precējies ar Tulliju, Servius Tullius meitu.
Pēc Līvija (Ab Urbe Condita I.46) teiktā, Tullija un Tarquins sazvērējās, lai gūtu varu.
👉 “Tullija, braucot pāri sava slepkavotā tēva ķermenim, bija pirmā, kas sveica savu vīru kā karali.”, Līvijs (Ab Urbe Condita I.46)
Tarquins ieņēma tronī pēc Servius Tullius, sestā Romes karaliskā valdnieka, slepkavības.
Ceļš, ko viņš izvēlējās, šķita paredzējis viņa likteni…
Šādi darbi parasti noveda pie pretinieku nāvessodiem vai izraidīšanas. Jautājums paliek: vai viņš atteicās konsultēties ar Senātu, vai arī Senātu vadīja bailes? Iespējams, tas bija abu sajaukums — noteikts gan ar karaļa neparedzamo uzvedību, gan viņa paša bailēm no sabiedriskās pretestības.
Precizēsim iepriekš minēto notikumu tēmas.
Par sestā karaliskā valdnieka slepkavību…
- Tarquins (Lucius Tarquinius Superbus, septītais Romes karalis) patiešām nogalināja Servius Tullius. Pēc Līvija (Ab Urbe Condita, I.48) Tarquins ielēca Senātā ar bruņotiem atbalstītājiem, apsēdās karaliskajā tronī, un kad Servius Tullius ieradās protestēt, Tarquins viņu fiziski meta lejā no Kurijas kāpnēm. Avoti atšķiras par to, vai pats Tarquins deva nāvessodu, vai viņa sieva, Tullija Minor, pavēlēja saviem vīriem pabeigt Serviusa iznīcināšanu ielā.
Bet vai slepkava tiešām bija precējies ar upura meitu?..
- Jā, Tarquins bija precējies ar Servius Tullius meitu Tulliju. Abi sākotnēji bija precējušies ar maigākiem partneriem (Tullija – Tarquina maigāko brāli, Tarquins – Tullijas maigāko māsu). Pēc Dionīsija (IV.28–30) teiktā, Tullija un Tarquins sazvērējās, nogalināja savus partnerus un pēc tam apprecējās. Slavenais Tullijas epizode: pēc Servius nogalināšanas Tullija brauca ar savu rati pār tēva ķermeni uz ielas, aplējot sevi ar viņa asinīm — rīcība, kas atzīta par parricidium (noziegums pret vecākiem un radu locekļiem) vissmagākajā veidā. Tas deva viņai iesauku Tullija Cruenta (“Asinīm nokrāsotā Tullija”).
Vai mums ir fakti?..
- Tas viss ir leģendārā tradīcija, nevis stingri mūsdienu pierādījumi. 6. gadsimtā p.m.ē. Roma neatstāja rakstiskus ierakstus. Līvijs (1. gs. p.m.ē.) un Dionīsijs (grieķis, kurš rakstīja Romā ap to pašu laiku) ir mūsu galvenie avoti, abi paļaujoties uz mutiskajām/annālistiskajām tradīcijām. Viņi to stāsta kā faktu, bet mūsdienu vēsturnieki uzsver, ka tas atspoguļo atcerētu morālu stāstu par tirāniju, nevis pārbaudītu vēsturi.
Bet kā septītais Romes karalis ieguva varu un pārkāpa likumīgās tiesības kļūt par karali?..
Tarquinius Superbus un Senāts
- Pēc Servius Tullius slepkavības Tarquins ieguva karalisko varu bez vēlēšanām vai Senāta apstiprinājuma. Līvijs (I.49) stāsta, ka viņš atteicās ļaut Senātam ieņemt tradicionālo konsultatīvo lomu (consilium). Viņš samazināja Senāta locekļu skaitu ar nāvessodiem un izslēgšanām, piepildot to tikai ar lojalitātes vīriem. Dionīsijs no Halikarnasa (IV.67) piebilst, ka Tarquins valdīja caur teroru un ziņotājiem, ignorējot konsultācijas un apspiežot opozīciju. Tādējādi Senāts — kādreiz monarhijas varas līdzsvara centrālais partneris — kļuva bezspēcīgs, darbojoties tikai viņa pavēļu vadīts.
Valdīšana grieķu izpratnē
- Grieķu politiskajā domājumā vārds τύραννος (tyrannos) sākotnēji nenozīmēja 'skarbu valdnieku', bet personu, kas ieguva varu bez likumīgas vai mantotas tiesības. Vēlāk 'tirāns' ieguva negatīvas morāles konotācijas.
Šajā izpratnē Tarquinius Superbus ir skaidrākais tirāna/varas zagļa piemērs Romā:
- Viņš ieguva varu ar vardarbību un sazvērestību, nevis ar comitia curiata likumīgām vēlēšanām. Viņš koncentrēja visu varu sev, valdīja bez Senāta padoma un atteicās atzīt parastās karaliskās varas pārbaudes. Viņš izmantoja patvaļīgu tiesu un nāvessodus, kas ir tirānijas pazīme Grieķu politiskajā teorijā.
Tiesības, ko Tarquins paņēma sev
- Bez konsultācijām ar Senātu, bez dekrētu ratifikācijas. Viņš pasludināja karus un noslēdza līgumus pēc savas autoritātes. Tarquins sprieda nāvessodus bez apelācijas, apspiežot tradicionālo provocatio (iesniegumu tautai). Lai gan formāli nemainīja reliģiskās amatpersonas, viņš manipulēja priesteriem, lai kontrolētu varu. Būtībā Tarquins iemiesoja grieķu tirāna lomu, pārnesta Romas kontekstā: neievēlēts karalis, bet valdnieks, kas ieguva un turēja varu ar baiļu, vardarbības un kolektīvo tiesību atņemšanas palīdzību.
Revolūcija kā definīcija, ko mēs varam sastapt šeit...
Notikumu ķēde kontekstā:
Skandāls: Sextus Tarquinius un Lukrecija (ap. 509 p.m.ē.)
- Sextus, karalis dēls, izvaroja Lukreciju, Kolatina sievu. Viņa atklāja noziegumu savam vīram un tēvam, pēc tam izdarīja pašnāvību. Viņas nāve kļuva par revolūcijas dzirksti: Lucius Junius Brutus un Kolatins pulcināja tautu pret Tarquiniem. Šis noziegums tika izmantots, lai attēlotu ne tikai Sextus, bet visu Tarquinu dinastiju kā morāli korumpētu un tirānisku.
Tirāns gāzts ar kolektīvu rīcību:
- Paši romieši atcerējās to kā brīdi, kad netaisnīgs valdnieks (rex) tika izraidīts nevis ar citu monarhu, bet ar aristokrātu vadītu un tautas niknuma atbalstītu kustību. Lukrecijas pašnāvība kļuva par simbolisku cēloni, apvienojot dižciltīgos (Brutus, Collatinus) ar romiešu tautu. Un pūļa vadībā septītais Romes karalis vadīja Tarquinu izraidīšanu, karaliskās varas atcelšanu un pirmās Romas 'Res Publica' dibināšanu.
Seno vēsturnieku skatījums kā paraugrevolūcija:
- Līvijs to attēlo kā Romas pamatstāstu par brīvību pret tirāniju. Cicerons vēlāk sauc to par liberatio patriae (“Tēvzemes atbrīvošana”). Dionīsijs pat salīdzina to ar grieķu tirānu gāšanu, piemēram, Peisistratīdu izraidīšanu no Atēnām.
Bet… “vēsturiskā ieraksta” atruna:
- Notikumi ir leģendāri detaļās — mūsu avoti rakstīti gadsimtus vēlāk. Tomēr pats stāstījums ir pirmais vēsturiskais romiešu revolūcijas atmiņas pieraksts, saglabāts kā paraugs nākamajām paaudzēm.
„Varas trūkuma” periods (Interregnums)
Tagad iedziļināsimies „interregnumā” jeb varas trūkuma periodā starp karaļa gāšanu un pirmo konsulu ievēlēšanu 509. g. p.m.ē., kā arī to, kā agrīnie Republikas institūti organizēja sapulces un valdīšanu.
Laiks tūlīt pēc Tarkvinija Superba izraidīšanas, kad Romas vēl nebija ne karaļa, ne konsulu. Šī perioda ilgums tiek uzskatīts par ļoti īsu — parasti dažas nedēļas līdz mēnešiem, pietiekami, lai romieši varētu organizēt vadību un vēlēšanas.
Bet kādi iemesli lika Romas pilsoņiem atjaunot varu pilsētas pārvaldīšanai? Kā sociālās būtnes, cilvēce seko evolūcijas pamatprincipā balstītai hierarhijai, kas palīdz uzturēt kārtību. Aprakstītajā vēsturiskajā kontekstā mērķi bija:
- Novērst haosu pēc tirāna izraidīšanas.
- Novērst, ka varas vakuums kļūst par jaunu monarhiju.
- Nodrošināt jaunās sistēmas leģitimitāti.
Kas valdīja šajā periodā
- 'Interreks': pagaidu valdnieks(-i), iecelts starp karaļiem notiekošo lietu pārvaldīšanai. Katrs interreks kalpoja 5 dienas. Interreksa galvenā loma bija sasaukt Centuriātu sapulci (comitia centuriata) konsulu vēlēšanai. Amats rotējās starp patrīciju senātoriem, nodrošinot, ka neviena ģimene nedominē.
Senāta loma, kas iepriekš bija gandrīz ignorēta, šajā laikā tika būtiski mainīta:
- Nodrošināja nepārtrauktību un sniedza padomu interreksiem.
- Noteica vēlēšanu procedūras.
- Nodrošināja, ka militārie un civiltiesiskie jautājumi neizjūk.
Vēlēšanu procedūra interregnuma laikā
Kandidātu nominācija:
- Vadošie patrīciji tika izvēlēti senāta.
- Kritēriji: uzticība revolūcijai, militārā vadība, ģimenes prestižs.
Bruts un Kollatinus bija dabiskie kandidāti, ņemot vērā viņu lomu Tarkvinija gāšanā.
Sapulces sasaukšana:
- Comitia Centuriata tika sasaukta interreksa.
- Pilsoņi tika sadalīti centurijās (militāras/ bagātības grupas).
- Katrā centurijā bija viens balsojums; centurijas vairākums tika skaitīts.
Balsošanas procedūra:
- Balsošana sākās ar visbagātākajām centurijām (tām bija lielāka ietekme).
- Kandidāts, kurš ieguva centuriju vairākumu, tika ievēlēts par konsulu.
- Procedūra atkārtojās otrajam konsulam.
Formālā apstiprināšana:
- Rezultātus apstiprināja interreks.
- Senāts formāli sniedza padomu konsuliem par viņu pienākumiem.
Darbības pilsoņu organizēšanai
🟢 Sapulču sasaukšana:
- Paudēji aicināja pilsoņus ar publisku paziņojumu (nuntiatio). Pilsoņi sapulcējās Campus Martius (kopīgā tikšanās vietā). Centurijas tika fiziski grupētas pēc klases un bagātības.
🟢 Balsošana un procedūra:
- Interreks uzraudzīja centuriju kārtību. Katra centurija balsoja iekšēji, izvēloties vairākumu, rezultātu paziņoja publiski. Balsošana bija secīga — agrākās centurijas ietekmēja vēlākās.
🟢 Senāta loma:
- Rezultātus apstiprināja pēc skaitīšanas. Netieši vadīja caur interreksa uzraudzību. Sniedza padomu konsuliem pēc ievēlēšanas.
Varas trūkuma perioda rezultāti
🟢 Veiksmīgas vēlēšanas:
- Lucius Junius Bruts un Lucius Tarquinius Kollatinus tika ievēlēti par pirmajiem konsuliem.
🟢 Pāreja pabeigta:
- Interreksi atkāpās. Senāta konsultatīvā vara un pilsoņu sapulces tagad tika atzītas par Republikas pamatiem.
🫱 Galvenais princips:
- Vara izriet no tautas (sapulcēm) un senāta vadības, nevis no viena valdnieka.
👉 Līvijs I.59: “Interreksi tika iecelti, lai uzturētu valsti, sasauktu tautu balsošanai un veiktu konsulu vēlēšanas.”
| Funkcija | Detaļas |
|---|---|
| Interreks | Tikai pagaidu; imperium nav ārpus vēlēšanu pilnvarām |
| Ilgums | 5 dienas katram interreksam, rotējot līdz konsulu ievēlēšanai |
| Pilnvaras | Sasaukt sapulci, paziņot kandidātus, veikt balsošanu |
| Kontrole | Ierobežota procedūrā; senāta uzraudzība; termiņš ļoti īss |
| Militārie jautājumi | Ierobežoti; ģenerāļus iecēla senāts, ja nepieciešama tūlītēja aizsardzība |
| Civildiena | Minimāla; ikdienas vadību veic senatori kolektīvi |
| Reliģiskie rituāli | Interreksi varēja veikt auspices, lai leģitimizētu vēlēšanas |
Tagad autori aicina mūsu cienījamās lasītājus izpētīt salīdzinājumu starp agrīnās Romas demokrātijas pamatprincipiem un labi izstrādātajām Senās Grieķijas demokrātiskajām sistēmām, kā tās tika saprastas to laikmeta kontekstā.
Atēnas uzsvēra egalitāru tiešu balsošanu, Roma bija jaukta konstitūcija (aristokrātija + ierobežota pilsoņu ietekme).
| Aspekts | Grieķija (Atēnas) | Roma (Agrīnā Republika) | Avoti |
|---|---|---|---|
| Pilsoņu līdzdalība | Visi vīriešu pilsoņi (18+) varēja balsot Ekklesia (Asamblejā) | Balsošana caur Comitia Centuriata (pēc bagātības/senātu klasēm), Comitia Tributa, Concilium Plebis | Atēnas: Aristotelis, Politika II.1; Roma: Līvijs I.59–I.60 |
| Princips | Tiešā demokrātija, viens pilsonis – viena balss | Svertā balsošana; bagātākie senāti ietekmēja vairāk; aristokrātisko un tautas elementu kombinācija | Tas pats, kas iepriekš |
Roma institucionāli formalizēja ārkārtas pilnvaras (diktators); Atēnas paļāvās uz kolektīvo atbildību un ostrakismu.
| Aspekts | Grieķija | Roma | Avoti |
|---|---|---|---|
| Līderi / Izpildvaras | Strategoi (ģenerāļi) ievēlēti katru gadu, varēja tikt pārvēlēti; Archoni agrīnās Atēnās | Konsuli: divi ievēlēti magistrāti ar imperium | Atēnas: Tukidīds, Peloponēsas kara vēsture I; Roma: Līvijs I.59 |
| Kontrole pār varu | Strategoi atbildīgi Asamblejai; varēja tikt ostrakizēti; Archonu termiņš = 1 gads | Konsuli = 1 gads; savstarpējs veto; atbildība pēc amata termiņa | Tas pats, kas iepriekš |
| Īslaicīga absolūtā vara | Precīza ekvivalenta nav | Diktators: maksimums 6 mēneši krīzes laikā | Līvijs II.6 |
Abās sistēmās bija padome + asambleja, bet Romas padomes bija aristokrātiskas, Grieķijas padomes izvēlētas pēc lozes un rotējošas, uzsverot vienlīdzību.
| Rīks | Roma | Grieķija | Avoti |
|---|---|---|---|
| Senāts / Vecāko padome | Senāts (patriciji, konsultatīvs, kontrolēja finanses un ārpolitiku) | Boule (500 locekļu padome, izvēlēta pēc lozes, pārraudzīja Asamblejas darba kārtību) | Roma: Līvijs I.59–I.60; Grieķija: Aristotelis, Politika II.1 |
| Asambleja / Balsošana | Comitia Centuriata, Comitia Tributa, Concilium Plebis – ievēlē magistrātus, apstiprina dažus likumus | Ekklesia – visi pilsoņi varēja balsot par dekrētiem, pasludināt karu, ievēlēt ģenerāļus | Tas pats, kas iepriekš |
| Izpildvaras sasaukšana | Interreks sasauca asamblejas varas trūkuma periodos | Asamblejas sanāksmes sasauca Archoni; darba kārtību sagatavoja Boule | Līvijs I.59; Aristotelis, Politika II.1 |
Abas sistēmas uzsvēra izpildvaras kontroles mehānismus, Roma – ar formālu institucionālu veto, Atēnas – ar sociāliem / juridiskiem mehānismiem (ostrakisms).
| Rīks | Roma | Grieķija | Avoti |
|---|---|---|---|
| Prokuratūra / Atbildība | Bijušie konsuli varēja tikt tiesāti pēc amata termiņa; tribūni varēja vetot magistrātus | Strategoi un amatpersonas varēja tikt sauktas pie atbildības Asamblejā; naudas sodi, izraidīšana | Līvijs I.60; Aristotelis, Politika II.1 |
| Abusu kontrole | Veto (konsuls pret konsulu, tribūni pret magistrātiem), interreksa uzraudzība | Ostrakisms 10 gadus; balsošana visiem pilsoņiem | Tas pats, kas iepriekš |
Grieķijas demokrātija prioritizēja iespēju vienlīdzību, Roma – stabilitāti un aristokrātisku kontroli.
| Aspekts | Grieķija | Roma | Avoti |
|---|---|---|---|
| Padomju izvēles metode | Jauktā loze (sortīcija) Boule; ikgadēja rotācija | Senāts = bijušie magistrāti / patriciji; asamblejas svērtas pēc tsentūru (bagātības / militārā) klases | Aristotelis, Politika II.1; Līvijs I.59 |
| Princips | Pilsoņu vienlīdzība, visi piemēroti amatam pēc lozes | Aristokrātiska priekšrocība, ietekme noteikta pēc bagātības / militārā statusa | Tas pats, kas iepriekš |
Nedaudz novirzīsimies no tēmas un pievienosim spekulatīvu komentāru. No iepriekš minētā var pamanīt dažas līdzības starp mūsdienu ASV vēlēšanu shēmu un agrīno Romas Republikas politisko principu. Lai gan tas ir tēmas novirze, daži autori uzsver tās iekļaušanu tieši šeit…
Mūsdienu ASV vēlēšanu un republikāniskā sistēma gūst konceptuālu iedvesmu no agrīnas Romas Republikas, lai gan pielāgota pilnīgi citā kontekstā. Šeit ir strukturēts pārskats:
Tsentūras / Svertās balsošanas princips
🟢 Roma (Agrīnā Republika):
- Pilsoņi tika sadalīti tsentūrās pēc bagātības un militārās klases.
- Katrai tsentūrai bija viena kopējā balss Comitia Centuriata.
- Bagātākās tsentūras balsoja vispirms, tādējādi tās ietekmēja rezultātus vairāk.
- Šī sistēma līdzsvaroja tautas līdzdalību ar aristokrātisko ietekmi, novēršot pilnīgu tiešu demokrātiju.
🟢 Mūsdienu ASV:
🟡 - Daži zinātnieki saskata konceptuālu paralēli vēlēšanu koledžā:
- Pilsoņi balsos štatos, no kuriem katram ir noteikts skaits vēlēšanu balsu (Pārstāvju palāta + Senāts).
- Katrs štats dod savas kopīgās vēlēšanu balsis prezidenta kandidātam (vairumā štatu uzvar tas, kuram visvairāk balsu).
- Mazāk apdzīvoti štati var iegūt nesamērīgu ietekmi Senāta komponentes dēļ.
- Tāpat kā Romas tsentūras, individuālo vēlētāju ietekmi starpnieku vienība (tsentūra vai štata delegācija) starpniecībā tiek realizēta.
- Prezidentei balso štati, nevis individuālie pilsoņi.
- Mazākiem vai ietekmīgākiem štatiem var būt nesamērīgs svars (caur Senāta + Pārstāvju palātas kombināciju).
Sistēma nav identiska, bet abas sistēmas sadala balsošanas spēku caur starpnieku vienībām, nevis pilnīgi tiešā balsošanā.