Grieķu kolonizācija (ap 750.–550. g. p.m.ē.): Izplešanās, tirdzniecība, zemes spiediens un polisas uzplaukums

Grieķu kolonizācijas zelta laikmets ir saistīts ar laika posmu no astotā gadsimta otrās puses līdz sestā gadsimta pirmajai pusei. Grieķu kolonijas tika sūtītas uz rietumiem uz Sicīliju un Dienviditāliju, pat līdz Francijas dienvidu piekrastei un Spānijas austrumu piekrastei; uz austrumiem uz Trāķijas piekrasti, Helespontu un visapkārt Melnās jūras krastiem; un uz dienvidiem uz Kirēnaiku mūsdienu Lībijā, Āfrikas ziemeļu piekrastē. Agrāk Grieķijā bija kolonizācijas periods tumšajos laikos (1200–900 p.m.ē.) pēc Mikēnu civilizācijas sabrukuma divpadsmitajā gadsimtā: tā dēvētās jonijas un doriešu migrācijas. Saskaņā ar tradīciju dorieši Hērakla dēlu vadībā, kuri bija izraidīti no Mikēnām, atgriezās Grieķijā, lai ar spēku atgūtu savu mantojumu, kā rezultātā jonijas bēga no viņiem, šķērsojot Egejas jūru un apmetoties Mazāzijā; bet tas nebija tādā pašā mērogā un nebija tik labi organizēts kā šī vēlākā ekspansija. Tumšo laiku beigas ievadīja ēru, kurā tika atklāti tālsatiksmes ceļojumi pa jūru, plaša tirdzniecība visā Vidusjūrā, atkārtota rakstīšanas ieviešana un grieķu ‘polis’ jeb pilsētvalsts uzplaukums. Astotais gadsimts (799–700) bija ievērojamas ekonomiskās izaugsmes laiks, kad lauksaimniecības attīstība izraisīja vispārēju labklājības līmeņa paaugstināšanos, īpaši aristokrātijai, kuras politiskā kontrole pār savu polis balstījās uz viņu vislabākās un lielākās zemes platības valdījumu, kā arī uz viņu spēju aizsargāt valsti no ārējiem draudiem. Zeme, īpaši pirmsmonētu laikmetā, bija visvērtīgākais no visiem īpašumiem, jo tā bija vienīgā pastāvīgās bagātības garantija. Tomēr astotajā gadsimtā Grieķijā sākās arī nopietnas sociālas problēmas, kas tieši vai netieši bija saistītas ar zemi.

Zinātniskais viedoklis pagātnē ir bijis ļoti atšķirīgs par kolonizācijas cēloņiem: vai tas bija zemes izsalkums, ko izraisīja pārapdzīvotība, vai tirdzniecība bija galvenais cēlonis. Šīs krasi atšķirīgās alternatīvas ir izrādījušās neapmierinošas, izvērtējot visus pierādījumus, īpaši ar arheoloģisko izrakumu pieaugumu koloniālajās vietās. Turklāt ir jāprecizē, kas tiek saprasts ar ‘tirdzniecību’, pirms to var piedāvāt kā kolonizācijas motīvu: vai tas ir ārvalstu tirgu meklējums valsts pašu eksportam, vai arī vitāli svarīgu resursu meklējums, kuru valstij trūkst un ko tā var importēt. Ir arī ļoti svarīgi pašā sākumā skaidri nošķirt koloniju (‘apoikia’) un tirdzniecības staciju (‘emporion’), kas abas ir klāt no astotā gadsimta. Kolonija no paša sākuma bija neatkarīga pilsēta, kas dibināta noteiktā datumā un ar publisku aktu, kurai bija sava valdība, likumi un ārpolitika, un kuras iedzīvotāji bija kolonijas pilsoņi, nevis mātes valsts pilsoņi. Savukārt emporions bija stingri komerciāls tirdzniecības postenis, ko spontāni izveidoja tirgotāji no dažādām grieķu pilsētvalstīm, pat no ne-grieķiem. Tomēr pat šī skaidrā atšķirība dažkārt varēja būt neskaidra: Hērodots atsaucas uz Milēzijas kolonijām Melnās jūras ziemeļu krastā kā emporijiem.