Bruņurupuča atriebība
“Kad es biju nabadzīgs, visi mani izsmēja,” domāja Bruņurupucis. “Tagad viņi tikai izliekas, ka esmu viņiem patīkams, bet es viņiem iemācīšu mācību.”
Bruņurupucis paziņoja par vēl vienu mielastu. Viņš uzaicināja visus cilvēkus un dzīvniekus, bet savu sievu un bērnus aizsūtīja prom.
Tad, kad visi ieradās, Bruņurupucis sāka sist bungas. Tieši tā, kā Bruņurupucis bija gaidījis, parādījās karotāji un uzbruka visiem viesiem. Bruņurupucis turpināja sist bungas, un karotāji turpināja uzbrukt.
Bruņurupucis neapstājās, kamēr visi viesi nebija nogāzti zemē, stenot agonijā.
“Tas viņiem iemācīs!” sacīja Bruņurupucis, smejoties. “Viņi vairs neizliksies, ka esmu viņiem patīkams!”
Bruņurupucis un maģiskais maizekoks
Karalis parādīja Bruņurupucim maģisku maizekoku. “Katru rītu koks ražo maizekokus, bet tu vari novākt tikai vienu reizi dienā, ne vairāk.”
Bruņurupucis katru rītu vāca maizekokus, un viņa ģimene laimīgi ēda.
Bruņurupuča dēls jautāja, no kurienes nāk ēdiens, bet Bruņurupucis neteica.
Tāpēc dēls izurba caurumu Bruņurupuča maisā un piepildīja to ar pelniem. Pēc tam, kad Bruņurupucis atgriezās ar maizekokiem, viņa dēls sekoja pēdām līdz maizekokam. Bet, kad viņš sniedzās pēc maizekoka, koks pārvērtās par ērkšķu krūmu.
Kad Bruņurupucis nākamajā rītā atgriezās, vairs nebija maizekoku, tikai ērkšķu krūms.
Zirneklis un zirnekļu tīkls
Zirneklis vēlējās doties uz debesīs rīkoto mielastu. “Es tevi aizvedīšu,” sacīja zirnekļu tīkls, un zirneklis uzjāja augšup uz zirnekļu tīkla.
Tur viņi ēda kolas riekstus un medu.
“Kas tevi atveda?” Debesu ļaudis jautāja zirneklim.
“Tas netīrais, vecais zirnekļu tīkls,” atbildēja zirneklis.
Tas sadusmoja zirnekļu tīklu, un viņš aizgāja, atstājot zirnekli tur.
“Palīgā!” sauca zirneklis. “Es samaksāšu ar zeltu par braucienu lejup.”
Balodis aizveda zirnekli lejup. “Tagad dod man manu zeltu!” viņa sacīja.
“Tas ir tur iekšā.” Zirneklis norādīja uz būdu.
Kad balodis iegāja iekšā, zirneklis aizvēra durvis, nodedzināja būdu un apēda viņu.
“Kāds mielasts!” viņš sacīja.
Zirnekļa bēres
Zirneklim bija izsalcis, tāpēc viņš sāka baumas: „Zirneklis ir miris!”
Pēc tam viņš apgūlās ar cirvi blakus, gaidot.
Zilonis pastāstīja Bufalo, kurš pastāstīja Hartebīstam, kurš pastāstīja Gazelei, kura pastāstīja Duikerim, kurš pastāstīja Trusim, kurš pastāstīja Džerboam, kurš pastāstīja Frankolīnam.
Viņi atnāca un apraudāja Zirnekļa ķermeni. „Ak, Zirneklis ir miris!”
Bet Frankolīns ieraudzīja, ka Zirnekļa acs ābols spīd. „Bēdziet!” viņa kliedza.
Tad viņa ieraudzīja cirvi. „Bēdziet tagad!”
Frankolīns uzlidoja gaisā, bet, kad Zilonis skrēja, viņš samina Bufalo, kurš samina Hartebīstu, kurš samina Gazeli, kura samina Duikeri, kurš samina Trusi, kurš samina Džerboam.
Zirneklis nogalināja un apēda viņus visus.
Tikai Frankolīns izglābās.
Anansi Zirneklis un Dievs
“Es vēlos, lai visi stāsti būtu Anansi stāsti!” iesaucās Anansi.
“Atrisināts,” teica Dievs, “paredzot, ka tu man atnesi bites ķirbī, dzīvas, tad Čūsku, tad Leopardu.”
Anansi paķēra ķirbi un devās tur, kur dzīvoja Bites.
Viņš apsēdās uz zemes, purinot galvu. “Jā!” viņš iesaucās.
“Nē? Jā! Nē?”
“Kas noticis?” jautāja Bites.
“Dievs saka nē, jūs visi nevarat ietilpt šajā ķirbī,” sacīja Anansi, “bet es saku jā, jūs varat!”
“Jā!” dūca Bites. “Jā, mēs varam!” Tad viņas ielidoja ķirbī.
Anansi aizzīmogoja ķirbi un atnesa to Dievam.
“Tagad atnes Čūsku!” teica Dievs.