Leopards un Kaza
'Stulbā Kaza!' kliedza Leopards. 'Kāpēc tu ļauj cilvēkiem pieskarties tev ar savām garajām, kaulainajām rokām? Tev vajadzētu nākt man līdzi; manas rokas ir tik mīkstas un pūkainas.'
'Nē!' blēja Kaza. 'Es palieku šeit! Es neiešu tev līdzi.'
Tad Leopards satvēra Kazu, un Kaza iekliedzās: 'Mē-ē-ē-ē-ē-ē!'
'Muļķe!' teica Leopards. 'Kāpēc tu kliedz, kad es tev pieskaros, bet ne tad, kad cilvēki pieskaras tev ar savām skeleta rokām? Es tevi nesaprotu.'
Kaza turpināja kliegt, un Leopards aizskrēja, baidoties, ka cilvēki atnāks.
Kopš tā laika Leopards ir dusmīgs uz Kazu un cenšas viņu nogalināt.
Lauvene un Antilope
Reiz dzīvoja lauvene, kurai piedzima mazulis.
Pēc dzemdībām viņa bija izsalkusi. Pagāja septiņas dienas, un viņa nebija ēdusi.
“Man jāiet medīt. Man jādabū ēdiens,” viņa domāja, “citādi es un mans mazulis mirsim.”
Viņa ieraudzīja antilopi ganāmies un lēnām, klusi pielavījās viņam.
Tad antilope saprata, ka lauvene ir tur. Viņš pagrieza galvu un skatījās tieši uz viņu. “Sveicināti, brālēns!” teica antilope.
Lauvene bija noskumusi un neuzbruka antilopei. Viņa nevarēja uzbrukt kādam, kurš bija viņas brālēns.
Tā antilope izdzīvoja.
Krokodils un Vistiņa
Vistiņa gāja gar upes krastu, kad Krokodils viņu satvēra. “Ai, mans brāli,” viņa ieķērcās, “nedari tā!”
Krokodils bija tik pārsteigts par viņas vārdiem, ka viņš viņu atlaida.
Nākamajā dienā viņš atkal noķēra Vistiņu, un atkal viņa viņam teica: “Atlaid mani, mans brāli!”
Krokodils bija apjucis. “Viņa dzīvo uz sauszemes; es dzīvoju ūdenī.
Kā es varu būt viņas brālis?”
Viņš lūdza savam gudrajam draugam Ķirzakai to paskaidrot.
“Vai tu nesaproti?” teica Ķirzaka. “Krokodili dēj olas, ķirzakas dēj olas, tāpat arī vistiņas. Tas padara mūs par ģimeni.”
Šī iemesla dēļ krokodili neēd vistiņas.
Augļu sikspārņa bēres
Augļu sikspārnis bija slims.
Tā kā mājās nebija neviena, kas par viņu rūpētos, viņš nomira, tāpēc kaimiņi aicināja viņa radiniekus sagatavot bēres.
'Nāciet, putni!' viņi teica. 'Jūsu браlis, augļu sikspārnis, ir miris.'
Putni atnāca, bet, kad ieraudzīja mirušo augļu sikspārni, viņi teica: 'Viņš nav mūsu браlis; viņam nav spalvu.'
Tad kaimiņi aicināja žurkas.
'Nāciet, žurkas!' viņi teica. 'Jūsu браlis, augļu sikspārnis, ir miris.'
Žurkas atnāca, bet, kad ieraudzīja mirušo augļu sikspārni, viņi teica: 'Viņš nav mūsu браlis; viņam nav astes.'
Tādējādi, tā kā augļu sikspārnim nebija radinieku, viņš palika neapglabāts.
Lauvene un Strauss
Lauvene rēca.
Strauss atbildēja ar rēcienu.
“Tu esi cienīgs biedrs,” lauvene atzina. “Medīsim kopā.”
Strauss medīja ar savām kājām; Lauvene izmantoja savus zobus. Viņi nogalināja elanduses un vilka tos uz vietu, kur gaidīja Lauvenes mazuļi.
“Lūdzu, paņem visu gaļu,” Strauss teica Lauvenei. “Es dodu priekšroku dzert asinis.”
Pēc tam Strauss, Lauvene un mazuļi atpūtās.
Strausa mute atvērās, kad viņa gulēja.
Viens mazulis ieskatījās Strausa mutē. “Māte,” viņš čukstēja, “šai radībai nav zobu!”
Lauvene dusmīgi rēca. “Tu neesi cienīgs biedrs,” viņa kliedza uz Strausu, un tad viņa uzlēca, saplosot Strausu gabalos ar saviem zobiem.