Degunradzis un bites
Bites atrada degunradža dzirdināšanas vietu. “Aizejiet prom!” viņš kliedza.
“Bet mums ir slāpes,” tās teica.
“Dzeriet kaut kur citur!” rūca degunradzis.
“lūdzu, ļaujiet mums padzerties šeit šodien, tikai vienreiz.”
Degunradzis piekrita, un bites dzēra.
Tad bites sasauca padomi.
“Mēs esam stiprākas nekā degunradzis!”
“Mēs varam paņemt viņa ūdeni!”
“Viņš nevar mūs apturēt!”
Nākamajā dienā tās atgriezās. Kad degunradzis tām pretojās, tās smējās. “Jūs novērtējat par zemu mūsu spēku!”
Bites cīnījās ar degunradzi, dzeļot viņa nāsis, līdz viņš asiņoja, un degunradzis nespēja tās apturēt.
“Jūs uzvarējāt,” viņš nopūtās. “Mēs tagad esam brāļi; dzeriet šeit, kad vien vēlaties.”
Pitons un Gvinejas Vista
Pitons ielīda Gvinejas Vistas ligzdā, aptinoties ap tās olām.
Gvinejas Vista kliedza.
Ieradās Zilonis. 'Kas noticis?' viņš jautāja.
'Pitons vēlas apēst manus bērnus,' sacīja Gvinejas Vista, raudot.
Kad Zilonis ieraudzīja Pitonu, viņš aizbēga.
Tad ieradās Lauva. 'Kas noticis?' viņš jautāja.
'Pitons vēlas apēst manus bērnus,' sacīja Gvinejas Vista, gaužoties.
Arī Lauva aizbēga, ieraugot Pitonu.
Nākamā ieradās Skudra. 'Kāpēc tu raudi?' viņa jautāja.
'Pitons vēlas apēst manus bērnus,' sacīja Gvinejas Vista.
Skudra satvēra Pitonu un iekoda viņam, stipri.
Pitons aizslīdēja prom; olas bija drošībā.
'Tu esi drosmīgākā no visiem, Skudra!' sacīja Gvinejas Vista. 'Tu izglābi manus bērnus.'
Lauva un Mežacūka
Dzīvnieki izvēlējās karali. Daži vēlējās Ziloni; citi vēlējās Lauvu. Lauvas puse guva virsroku, un viņš kļuva par karali.
Kādu laiku Lauva ēda zāli, bet viņš sāka izjust izsalkumu. Viņš aicināja savus padotos, vienu pēc otra, uz savu alu. Tad slepenībā viņš tos aprīja.
Mežacūka saņēma ielūgumu, bet nejutās labi, tāpēc viņš nosūtīja savu dēlu. Dēls neatgriezās. Mežacūka kļuva aizdomīgs, un viņš atrada sava dēla kaulus netālu no Lauvas alas.
“Lauva nav karalis!” Mežacūka iesaucās. “Viņš ir mūsu ienaidnieks!”
Kopš tā laika dzīvnieki ienīst Lauvu un neciena viņu kā savu karali.
Karaļa Kaķis un viņa Žurka
Karaļa pilī Kaķis bija karaļa pārvaldnieks, un Žurka – karaļa sētnieks.
Žurka iemīlējās kalponē, bet, tā kā viņš bija nabadzīgs, viņam nebija ko viņai dot. Izmisīgi vēloties pierādīt savu mīlestību, viņš ielavījās noliktavā un nozaga dažus bumbierus, ko viņš iedeva kalponei.
Kad karalis uzzināja, ka bumbieri ir pazuduši, viņš nekavējoties vainoja Kaķi, savu pārvaldnieku.
Pēc tam, kad Kaķis atklāja, ka Žurka nozaga bumbierus kalponei, Kaķis ziņoja par viņiem abiem karalim.
Karalis pārmācīja kalponi, bet Kaķis nogalināja Žurku.
Kaķis un Žurka ir ienaidnieki līdz šai dienai.
Nepaklausīgais zēns
Māte un tēvs aizgāja strādāt uz laukiem. “Neaiztieciet sautējumu!” tēvs teica savam dēlam un meitai.
Dēls nepaklausīja: viņš apēda sautējumu.
Kad viņš to izdarīja, no viņa galvas izauga ragi. Viņam izauga aste. Viņš kļuva par... degunradzi!
Meita aizskrēja no mājas, kliedzot: ”Tēvs! Māte!
Jūsu dēls tagad ir degunradzis, bet ne es: jūsu meita nav degunradzis!”
Māte paskatījās augšup.
“Atgriezieties pie darba,” teica tēvs.
Bet tad viņi ieraudzīja savu meitu un degunradzi, kas viņu dzenāja.
Tēvs nošāva degunradzi.
Nepaklausīgais zēns nomira.