Anansi, Zilonis un Trusis: Gudri Triki un Tautas Pasakas

Anansi paņēma garu nūju un apsēdās pie Čūskas alas, skaļi murminot. “Viņš ir! Vai varbūt nav? Viņš ir! Vai varbūt ne?”

Čūska izslīdēja no savas alas un jautāja: “Kas noticis, Anansi?”

“Dievs saka, ka tu neesi tik garš kā šī nūja,” Anansi atbildēja, “bet es saku, ka tu esi.”

“Protams, esmu tikpat garš kā tā nūja,” Čūska šņāca.

“Es to pierādīšu!”

Čūska locījās gar nūju. Tad Anansi satvēra Čūskas galvu un piesēja to pie nūjas, kā arī viņa asti.

Smejoties, Anansi aizskrēja atpakaļ pie Dieva un atdeva viņam Čūsku.

“Tagad atnesiet Leopardu!” teica Dievs.

Anansi sagatavoja lielu būru. Tad viņš aizšuva savu aci un devās uz Leoparda alu, dziedādams un smiedamies.

'Kāpēc tu esi tik priecīgs?' jautāja Leopards.

'Es aizšuvu savu aci,' teica Anansi, 'un tagad es redzu visbrīnišķīgākās lietas. Tas ir maģiski!'

'Aizšuj arī man aci!' rēca Leopards. 'Es gribu redzēt brīnišķīgās lietas!'

Anansi aizšuva vienu no Leoparda acīm.

'Tas nestrādā,' Leopards rūca.

'Es aizšūšu otru aci,' teica Anansi.

Tad Leopards neko nevarēja redzēt. Anansi viegli ieslodzīja Leopardu būrī un aizveda viņu pie Dieva.

Tā visi stāsti kļuva par Anansi stāstiem!

Zilonim bija apnicis zirnekļa triki. Viņa gribēja atriebties! Tāpēc Zilonis devās meklēt zirnekli.

Pa to laiku Zirneklis atrada izkaltētu antilopes ādu un uzvilka to. Tad viņš nostājās uz takas pie Ziloņa mājas.

Kad Zilonis gāja garām, viņa teica: 'Antilope! Kas ar tevi noticis? Tu izskaties briesmīgi.'

Zirneklis atdarināja Antilopes balsi. 'Es cīnījos ar Zirnekli,' viņš teica, vaidot un stenot. 'Un paskaties uz mani tagad! Es baidos… gals… ir tuvu…'

Zirneklis nokrita, un Zilonis domāja, ka Antilope ir mirusi.

'Nabaga Antilope!' viņa teica.

Tas lika Zilonim baidīties no Zirnekļa; viņa vairs negāja viņu meklēt.

Zilonis nesa uz muguras burku ar medu, kad ieraudzīja savu draugu Trusi ceļa malā.

'Lūdzu, pavelc mani!' teica Trusis.

Zilonis uzcēla Trusi uz savas muguras, un tad Trusis sāka ēst medu.

'Dod man akmeņus, ko mest putniem,' teica Trusis; Zilonis pacēla akmeņus.

'Dod man smiltis, lai noslaucītu savu sviedraino seju,' teica Trusis. Zilonis pacēla smiltis.

Trusis piepildīja burku ar akmeņiem, nolīdzināja to ar smiltīm, uzsmērēja nedaudz medus virsū un tad nolēca zemē.

Trusis jau sen bija prom, kad Zilonis saprata, ka medus ir pazudis.

Zilonis un Trusis bija draugi.

“Audzēsim ķirbjus!” teica Trusis.

“Man garšo ķirbji,” teica Zilonis, “bet es nezinu, kā tos audzēt.”

“Neuztraucies!” teica Trusis. “Es tev iemācīšu. Noslēpums ir ķirbju sēklu grauzdēšana pirms stādīšanas.”

Zilonis nopirka ķirbju sēklas, apgrauzdēja tās un iestādīja apgrauzdētās sēklas zemē.

Trusis tomēr apgrauzdēja tikai dažas no savām ķirbju sēklām, kuras viņš apēda, un tad viņš iestādīja neapgrauzdētās sēklas zemē.

Kad Zilonis ieraudzīja, ka Truša dārzs ir pilns ar ķirbjiem, bet viņa paša dārzs ir tukšs, viņš saprata, ka Trusis viņu ir piemānījis.