Lēmurs un cirslis
“Cilvēkiem ir uguns,” teica Lēmurs. “Mums arī vajag uguni!”
“Es aiziešu nozagt uguni,” teica Cirslis, “kamēr tu paliec šeit un gaidi, kad es atgriezīšos.”
Cirslis aizgāja uz cilvēku ciemu un atrada pavardu, kur bija vāji kvēlojoša ogle. Viņš savilka lūpas un pūta maigi.
Tad viņš pūta stiprāk. Beidzot uguns bija spēcīga.
Cirslis atgriezās ar uguni un ieraudzīja Lēmuram uzticīgi gaidot, acis plaši atvērtas.
“Tavas acis ir kļuvušas tik lielas!” teica Cirslis.
“Tavs purns ir kļuvis tik garš!” teica Lēmurs.
Tāpēc Cirslim deguns tagad ir garš, un Lēmuram acis ir lielas.
Pirmā Uguns
Iesākumā bija ļoti liels koks.
Visi cilvēki un visi dzīvnieki iznāca no koka kā no dzemdes.
Visapkārt, visur bija tumsa.
Tumsa kā pusnaktī.
Tad kāds cilvēks iekūris uguni. Liesmas uzliesmoja tumsā.
Pārbiedēti, dzīvnieki izklīda. Viņi aizbēga tumsā.
Dzīvnieki joprojām baidās no cilvēka uguns, un cilvēki arī šodien kur naktīs ugunskurus, lai atbaidītu dzīvniekus.
Tas ir tas, kas cilvēkiem dod varu pār dzīvniekiem: cilvēki zina, kā iekurt uguni.
Citādi dzīvnieki nebaidītos.
Dzīvnieki un uguns
Sākumā dzīvnieki dzīvoja mežos.
Tad Dievs aicināja dzīvniekus. “Nāciet!” viņš teica, un dzīvnieki nāca.
Pēc tam Dievs uzkurināja lielu uguni.
Dzīvnieki nobijās un aizbēga atpakaļ mežā.
“Es nebaidos!” rēja govs.
“Es nebaidos!” kliedza aita.
“Es nebaidos!” blēja kaza.
Dievs slavēja šos dzīvniekus un svētīja tos. “Sākot ar šo brīdi,” viņš teica, “jūs dzīvosiet kopā ar cilvēkiem. Cilvēki jūs baros, un jūs barosiet cilvēkus, un jūs visi sildīsieties pie uguns, drošībā no meža dzīvniekiem.”
Šakālis Sūta Suni Pēc Uguns
“Man ir izsalcis,” Šakālis sacīja Sunim, savam brālim. “Ej ciematā un atnes uguni. Mēs dedzināsim zāli un ķersim siseņus, ko ēst.”
Suns iegāja ciematā un iegāja mājā. Sieviete baroja savu bērnu ar biezputru. Viņa nokasīja nedaudz biezputras no katla un pabaroja Suni.
Biezputra garšoja labi!
Suns palika ciematā.
Šakālis gaidīja, bet Suns neatgriezās. Šakālis gaudoja: “Es sūtīju Suni pēc uguns. Viņš nekad neatgriezās! Nekad! Nekuuuuu-kad!”
Jūs joprojām varat dzirdēt izsalkušo Šakāli gaudojam.
Suns palika ciematā, kur ēdiens bija labs.
Seno laiku suņi
Senos laikos suņi bija līdzīgi cilvēkiem: viņi dzīvoja ciematā, turēja lopus, ņēma sievas un audzināja ģimenes.
Suņi un cilvēki bieži karoja savā starpā.
Reiz cilvēki iebruka suņu ciematā un nozaga visus viņu lopus.
Suņi uzsāka pretuzbrukumu, lai atgūtu savus lopus, bet cilvēki uzkāpa kokos un meta smiltis suņu acīs.
Suņi uzbruka vēlreiz; atkal cilvēki meta smiltis viņu acīs.
Smilšu apžilbināti, suņi vairs nespēja atrast ceļu atpakaļ uz savu ciematu.
Tad suņi kļuva par cilvēku vergiem.