Zaķis un viņa bungas
Zilonis izlaupīja Zaķa dārzu, apēdot vislielāko ķirbi.
'Kas apēda manu lielo ķirbi?!' Zaķis kliedza.
Zilonis neko neatbildēja.
Zaķis paņēma savas bungas un paslēpās vislielākajā ķirbī, kas bija palicis dārzā.
Zilonis atgriezās un apēda arī šo ķirbi.
Tad, atrodoties Ziloņa vēderā, Zaķis sāka sist bungas. 'Es tevi noķēru, zagli! Noķēru tevi! Noķēru! TEVI!'
Zaķis turpināja bungot Ziloņa vēderā, līdz tas nomira.
Cilvēki bija pārsteigti, ieraugot mirušo Ziloni. Viņi to pārgrieza un atrada ķirbi; viņi pārgrieza ķirbi, un Zaķis izlēca ārā un aizskrēja smejoties.
'Tāpēc jau Zilonis nomira!' viņi teica.
Kad Trusis un Antilope Bija Kaimiņi
Trusis un Antilope bija kaimiņi. Viņi abi savā laukā iestādīja pupas.
Tad Trusis zaga no Antilopes pupām, un Antilope zaga no Truša pupām.
Trusis un Antilope abi bija zagļi!
Beidzot Trusis savā laukā uzlika slazdu un noķēra Antilopi.
'Man tevi vajadzētu nogalināt par tavu noziegumu,' paziņoja Trusis.
'Apžēlojies,' lūdza Antilope. 'Atlaid mani, un tu vari ņemt visas manas pupas.'
'Nepietiek!' teica Trusis.
'Un es tev atdošu savu kapli,' teica Antilope.
Tā Trusis ieguva visas Antilopes pupas un viņa kapli.
'Es došos dzīvot kaut kur citur,' teica Trusis. 'Es nevaru paciest zagli.'
Zaķis un Leopards
Zaķis paņēma grozu, lai dotos novākt ķirbjus.
“Kur tu dodies?” jautāja Leopards.
“Novākt ķirbjus,” atbildēja Zaķis.
“Tu nekad nespēsi panest grozu, kas pilns ar ķirbjiem,” sacīja Leopards.
“Esmu spēcīgs!” teica Zaķis. “Es varētu panest TEVI šajā grozā.”
Leopards smējās.
“Vienkārši iekāp grozā,” sacīja Zaķis. “Es tev parādīšu.”
Leopards iekāpa grozā, un Zaķis aiztaisīja grozu ciet tā, lai Leopards nevarētu izkļūt.
Tad Zaķis paņēma savu cirvi un sasmalcināja Leopardu gabalos.
“Nav vajadzības pēc ķirbjiem,” sacīja Zaķis. “Man būs gaļa vakariņām.”
Šī gaļa Zaķim pietika ilgam laikam.
Trusis un vecā sieviete
'Adoptējiet mani!' Trusis teica vecai sievietei. 'Jums ir grūti bez bērniem, kas jums palīdzētu. Es strādāšu, un jūs mani pabarosiet.'
'Jā, Trusi,' vecā sieviete teica, 'es tevi adoptēju!'
Katru dienu Trusis paņēma kapli un devās ārā, bet viņš nestrādāja.
Viņš gulēja, ierīvēja kapli ar dubļiem un katru vakaru atgriezās vakariņās.
Ražas laikā Trusis veda sievieti uz kaimiņa lauku.
'Redzi!' viņš teica.
Viņa sāka vākt ražu, bet viņas kaimiņš viņu apturēja.
'Trusis strādāja šeit man,' viņa paskaidroja.
'Trusis šeit gulēja,' sacīja kaimiņš. 'Viņš nestrādāja.'
Trusis pa to laiku aizbēga, smejoties.
Dzīvnieki un viņu deja
Bija briesmīgs sausums. Lauva, Šakālis, Hipoopotams, Zilonis, visi dzīvnieki nolēma dejot sausajā ūdenskrātuvē, lai izsistu ūdeni.
“Tas ir smieklīgi!” teica Trusis. “Es nedejošu.”
“Tad tu nedabūsi ūdeni,” teica Lauva, kurš bija viņu karalis.
Dzīvnieki dejoja, ūdens atkal plūda, un viņi visi laimīgi dzēra.
Visi, izņemot Trusi.
Tad naktī Trusis atnāca un arī dzēra ūdeni.
No rīta viņi ieraudzīja viņa pēdas gar krastu.
“Es tev teicu nedzert ūdeni!” rēca Lauva.
Trusis tikai smējās. “Jūs nevarat mani apturēt! Esmu Trusis!”