Varde un Briedis
'Tu esi ātrs,' teica Varde, 'bet esmu vēl ātrāks.'
Briedis smējās. 'Ja tu tā domā, rīkosim sacensības!'
Pirms sacensības sākuma Varde lika saviem brāļiem izvietoties gar sacensību trasi. 'Vienkārši lec Briedim priekšā, kad viņš tuvojas,' Varde viņiem teica. 'Briedis domā, ka mēs visi izskatāmies vienādi; tā mēs viņu apmānīsim.'
Briedis bija pārsteigts, ka ap katru līkumu un pagriezienu Varde lēca viņam priekšā. 'Te esmu!' viņš kurkstēja, vienmēr priekšā, neatkarīgi no tā, cik ātri Briedis skrēja.
Briedis skrēja arvien ātrāk un ātrāk, un tad viņš nokrita beigts.
Tā Varde uzvarēja sacensībās.
Hameleons un zilonis
'Tu vari būt liels,', hameleons teica zilonim, 'bet esmu ātrs. Sacentīsimies!'
Tajā naktī hameleons devās pie visiem saviem brāļiem un izvietoja tos gar sacīkšu trasi.
Nākamajā dienā sacensības sākās. Zilonis metās uz priekšu, cik ātri vien spēja. Iedomājieties viņa pārsteigumu, kad viņš ieraudzīja hameleonu sev priekšā!
Zilonis skrēja ātrāk.
Tad viņš atkal ieraudzīja hameleonu sev priekšā. 'Vai tu neesi noguris?' zilonis noelsās.
Hameleons smējās. 'Nemaz!'
Zilonis skrēja un skrēja, līdz vairs nespēja skriet.
'Tu uzvarēji, hameleon!' viņš teica. 'Tu patiešām vari skriet ātrāk par mani.'
Zilonis nekad neuzzināja, ka hameleons viņu apmānīja.
Trusis un Hameleons
Trusis un Hameleons nolēma sacensties.
Trusis to neapzinoties, Hameleons pieķērās truša astei.
Trusis skrēja un skrēja. Pārliecināts, ka ir atstājis Hameleonu tālu aiz sevis, Trusis apstājās atpūsties.
Iedomājieties viņa pārsteigumu, kad Hameleons pēkšņi parādījās, apsteidzot viņu un skrienot tālāk pa sacīkšu trasi. “Kā viņš spēja man turēt līdzi?” Trusis brīnījās. “Kā Hameleons var būt labāks skrējējs par mani?”
Trusis aicināja uz jaunām sacensībām, un Hameleons atkal brauca truša astē.
Kad viņi sacentās trešo reizi, Trusim nācās atzīt:
Hameleons bija labāks skrējējs.
Viņš nekad neaptvēra, ka Hameleons viņu ir apmānījis.
Zilonis un Varde
Zilonis un Varde centās iekarot vienas un tās pašas sievietes sirdi.
“Zilonis ir mans zirgs,” kādu dienu Varde viņai teica.
Kad Zilonis to uzzināja, viņš bija nikns.
“Mēs iesim pie viņas kopā,” Zilonis sacīja Vardei, “un tu atsauksi savus vārdus!”
Viņi sāka iet, bet pēc kāda laika Varde saļima. “Esmu slims,” viņš aizelsās. “Nav spēka iet.”
“Es tevi nesīšu,” Zilonis teica, izmantojot savu snuķi, lai uzceltu Vardi sev uz muguras.
Kad viņi sasniedza sievietes māju, Varde iekoda Zilonim ausī, un Zilonis aizskrēja. Kad viņi skrēja gar māju, sieviete viņus ieraudzīja. “Zilonis patiešām ir Varde zirgs!” viņa sacīja, smejoties.
Cilvēki un bruņurupucis
Reiz kāds vīrs noķēra bruņurupuci.
“Kā mēs viņu nogalināsim?” viņš jautāja cilvēkiem.
“Sasitīsim viņu ar cirvjiem!” cilvēki kliedza.
Bruņurupucis smējās. “Cirvji mani nevar sasist.”
“Sasmalcināsim viņu ar akmeņiem!”
“Akmeņi mani nevar sasmalcināt.”
“Tad sadedzināsim viņu ugunī!”
“Uguns mani nevar sadedzināt.”
“Mēs viņu sagriezīsim ar nažiem!”
“Naži mani nevar sagriezt.”
“Mums viņš jāiemet ūdenī!”
“Ak nē!” kliedza Bruņurupucis. “Lūdzu, nemetiet mani ūdenī!”
Tad viņi aizveda Bruņurupuci uz upi un iemeta viņu iekšā.
Bruņurupucis ienira un uzpeldēja. Ūdens ir manas mājas! viņš dziedāja.
Ūdens ir manas mājas!