Zaķis un Atspēriena Akmens
'Mums jāaptur Zaķis!' teica Lauva, bet neviens no dzīvniekiem nezināja, kā to izdarīt.
'Es zinu, kā!' teica Bruņurupucis. 'Apklājiet mani ar darvu, lai es izskatītos kā akmens pie ūdenskrātuves malas. Zaķis uzkāps man virsū un iestrēgs.'
'Cik jauki no viņiem!' Zaķis nodomāja, ieraugot akmeni.
'Viņi man ir iedevuši atspēriena akmeni, lai es nesamirktu kājas.'
Zaķis uzkāpa.
Viņa kāja iestrēga.
'Atlaid!' viņš kliedza. 'Citādi es tevi spārdu!'
Abas kājas iestrēga.
'Atlaid! Citādi es tev iesitīšu ar galvu!'
Zaķa galva iestrēga.
Tad Zaķis sadzirdēja Bruņurupuča smieklus.
Dzīvnieki viņu bija noķēruši!
Zaķa sods
Zaķa galva un kājas bija pielipušas bruņurupuča mugurai.
Tad bruņurupucis piecēlās un lēnām aizsoļoja pie pārējiem dzīvniekiem.
Karalis Lauva norāva Zaķi no bruņurupuča muguras un vicināja viņu gaisā, kliedzot: 'Kā mēs viņu sodīsim?'
'Sadedzināsim viņu!' kliedza Šakālis.
'Dedzināšana ir labi,' teica Zaķis. 'Tikai negrieziet mani aiz astes pret akmeni.'
'Noslīcināsim viņu!' kliedza Zilonis.
'Lūdzu, noslīciniet mani,' teica Zaķis. 'Tikai negrieziet mani.'
Lauva rēca un grieza Zaķi aiz astes pret akmeni.
Tad Zaķa aste nokrita, un viņš aiztraucās prom, smejoties, skrienot.
Tā Zaķis zaudēja savu asti.
Lauva un Trusis
Lauva bija noguris no Truša viltībām. “Es tevi nogalināšu!” viņš rēca.
Trusis skrēja, cik ātri vien varēja. Tad, noguris, viņš iemuka zem akmeņaina izciļņa, un Lauva viņam sekoja.
“Pasteidzies, Lauva!” Trusis sauca, paceļot ķepas. “Pieturi akmeni! Citādi tas nokritīs un sasmalcinās mūs.”
Lauva nekavējoties pacēla ķepas, lai noturētu akmeni.
“Neatlaid!” Trusis viņu brīdināja, un tad Trusis aizskrēja.
Lauva stāvēja tur, turot akmeni, līdz beidzot bads un slāpes viņu pārņēma.
Viņš atlaida.
Akmens nepakustējās.
Trusis viņu atkal bija piekāpis…!
Zaķis un Bruņurupucis
Zaķa sieva bija pagatavojusi putru.
Tad Zaķis ieraudzīja Bruņurupuci nākam; viņš negribēja dalīties. Tāpēc Zaķis uzaicināja Bruņurupuci iekšā un nosēdināja viņu augstā krēslā.
Bruņurupucis nevarēja aizsniegt ēdienu ar savām īsajām rokām; viņš nesaņēma nekādu putru.
Bruņurupuca sieva pagatavoja putru, un Bruņurupucis uzaicināja Zaķi vakariņās, bet viņš izkaisīja pelnus visapkārt savai mājai. Zaķis ienāca iekšā, pārklāts ar pelniem.
'Tu esi netīrs,' sacīja Bruņurupucis. 'Ej mazgāties!'
Zaķis aizgāja uz upi un mazgājās; viņš gāja atpakaļ pāri pelniem.
'Tu esi netīrs; ej mazgāties!' sacīja Bruņurupucis atkal un atkal.
Zaķis nesaņēma nekādu putru.
Zaķis un Zeme
Zaķis teica Zemei: “Tu esi tik slinka! Tu nekad nekusties.”
Zeme tikai smējās. “Tu nezini, ko tu runā, Zaķi! Es vienmēr kustos, un es kustos ātrāk nekā tu.”
“Tu kļūdies!” Zaķis atbildēja. “Un es to pierādīšu. Sacentīsimies!”
Tad Zaķis sāka skriet. Viņš skrēja un skrēja, cik ātri vien varēja, un tad viņš apstājās, pārliecināts, ka ir uzvarējis.
Bet par Zaķa pārsteigumu, tur bija Zeme, tieši zem viņa kājām. Zeme bija tur nokļuvusi pirmā.
“Es tev parādīšu!” Zaķis iesaucās, un tad viņš skrēja un skrēja un skrēja vēl vairāk.
Zaķis turpināja skriet, līdz nomira.