Izsoļu vēsturiskā apskate

Seno Grieķija, Avoti un Diskusijas.

Apskatīsim dažus faktus, lai izsekotu izsoļu izveides procesu līdz mūsdienu formai.

Aristotelis un viņa pierādījumi:

„Atēnieši, lai iegūtu līdzekļus kopīgajām vajadzībām, caur izsoli piešķīra noteiktu nodokļu un nodevu iekasēšanas tiesības. Tie, kas piedāvāja visaugstāko summu par tiesībām iekasēt šīs summas, to ieguva. Process bija publisks, notika agorā, un ikviens, kam bija nepieciešamie līdzekļi, varēja piedalīties. Uzvarētāji bija saistīti maksāt solīto summu, pēc tam viņiem bija atļauts iekasēt nodokļus. Šāda kārtība nodrošina, ka valsts saņem maksimāli iespējamos ieņēmumus, savukārt tie, kas uzvarēja izsolē, var gūt peļņu, ja spēj iekasēt vairāk nekā samaksāja. Šādi piešķīrumi notika regulāri un caurspīdīgi, ar publisku uzraudzību, un tiesības piedalīties izsolē parasti bija rezervētas pilsoņiem ar pietiekamiem līdzekļiem.”
Aristotelis, Politika, V grāmata, 6. nodaļa

Mēģināsim pārfrāzēt Aristoteļa citātu par atēniešiem mūsdienīgās vārdu formās:

Noteiktā periodā, ko noteica Atēnu kongress, pasākums notika publiskā vietā, ko sauca par 'Agoru', vai laukumu (mūsdienu izpratnē). Pēc noklusējuma zinām, ka daži izcili polis iedzīvotāji drīkstēja būt nodokļu iekasētāji.

Par atēniešu nodokļu iekasētājiem: šie cilvēki bija pilnvaroti iekasēt nodokļus, piemēram, importa muitas, pārdošanas nodokļus un visus citus nodevas, ko noteica pilsētas vara Atēnu polisē.

Poletai (polis oficiālie izsoļu vadītāji), kurus minējām iepriekš, bija pilnvaras veikt izsoles, un izsoles bija nodokļu iekasēšanas tiesības. Viņi „pārdeva“ (ἐπώνησαν) tiesības iekasēt noteiktu nodokli (piemēram, 2% pentēkostē par importu/eksportu).

Līgumcenas bija atklātas, publiskas un konkurētspējīgas. Uzvarētājs bija persona (vai sindikāts), kas solīja pilsētai visaugstāko fiksēto summu.

Katrs līgums bija uz noteiktu termiņu (bieži gads, dažkārt īsāks).

Bet kāds bija iemesls piedalīties šādās riskantās darbībās?

  • Uzvarējušajam sindikātam bija jāiemaksā solītā summa iepriekš (vai pa daļām).
  • Šī summa tieši nonāca valsts kasei (piemēram, kara kuģiem, nocietinājumiem, svētkiem).
  • No šī brīža viņiem bija jāmēģina atgūt summu, iekasējot maksājumus no tirgotājiem.

Mēģināsim saprast: kur bija peļņa?

  • Iekasēšanas periodā telōnai izveidoja posteņus, nolīga sargus un ierēdņus un iekasēja nodevas.
  • Viņu galvenais mērķis bija atgūt jau valstij iemaksāto naudu.
  • Kad viņi atguva savu ieguldījumu, katrs papildus iekasētais obols bija tīra peļņa.

Termiņi un izsoļu atjauninājumi šīm tiesībām:

Vecie telōnai automātiski zaudēja savas tiesības.

Notika jauna izsole.

Dažreiz, ja pilsētai steidzami vajadzēja vairāk naudas, vidū perioda varēja rīkot atkārtotu izsoli (reti, bet iespējams, ja kara kase bija tukša).

Kā mēs tagad zinām: nav tirdzniecības bez riska!

  • Agora bija šīs periodiskās atkārtotās izsoles vieta.
  • Vecās tiesības tika anulētas, un jaunie uzvarētāji ieņēma amatus.
  • Nodokļu iekasētāji tad pavadīja nākamo periodu, cenšoties atgūt savu avansu, bieži agresīvi, lai nodrošinātu peļņu.

Izsoles vairāk saistītas ar sociālo vērtību un mazāk ar īstu tirdzniecību...

Sekosim vērtīgākajiem tirgus produktiem Senajā Grieķijā.

Tagad iedomāsimies seno dzīvi vienā parastā pilsētvalstī. Kā parasti pilsoņi mēs ikdienā patērējam maltītes, kas sastāv no neliela daudzuma kviešu, dārzeņiem, olīveļļas, olām un reizēm neliela daudzuma gaļas. Divreiz gadā mēs iegādājamies divus kvadrātmetrus auduma katram ģimenes loceklim un reizi divos gados sandales. Viss tas saistīts ar ikdienas izdevumiem.

Bet kā ar ilgtermiņa precēm, ko mūsdienu patērētāji pazīst kā nekustamo īpašumu vai transportlīdzekļus?

Transportlīdzekļu gadījumā šajā laikā varam ņemt vērā ēzeļus, zirgus, buļļus un ratu vezumus. Nekustamais īpašums parasti sastāvēja, parastiem pilsētvalsts pilsoņiem, no zemes gabala vai augstākas statusa pilsoņiem – mājas ar zemes gabalu (pilsētā).

Mēs esam parasta ģimene Senās Grieķijas pilsētvalstī. Precizēsim: no kurienes nāk mūsu ienākumi?

Mūsu ģimene mantoja nelielu zemes gabalu tieši ārpus mūsu pilsētvalsts, aptuveni 1 stremma** (≈0,1 hektārs / 0,25 akri), kur audzējam ap 30 medimnoi** kviešu (≈450 kg). Mēs arī turam nelielu putnu fermu, kas ražo ap 15 dodeka** olas nedēļā (≈180 olas). Pieaugušie dēli tās pārdod ikdienā pilsētas tirgū pie centrālās Agoras. Tā kā tā ir galvenā tirdzniecības vieta, maksājam aptuveni 30% no pārdotās cenas telōnaiem (reizēm, ja paveicas, nodokļu maksātājs pieņem olas tieši). Visi savāktie monēti tiek izmantoti ilgtermiņa precēm, piemēram, kalēja pakalpojumiem vai bronzas gabaliem.

  • Ja mēs esam parasti pilsoņi (neiesaistīti importa-eksporta operācijās), nodokļu piemērošana bija līdzīga mūsdienu analogiem:
    • Sistēma bija balstīta uz darījumiem, līdzīgi mūsdienu pievienotās vērtības nodoklim.

    • Jūs ziņojāt par to, ko pārdevāt, samaksājāt attiecīgo procentu (pilsētai vai nodokļu maksātājam) un tas bija viss.

    • Nebija noteikta “uz galvu” nodokļa vai obligātas reģistrācijas, ja vien jūs nepiedalījāties lielapjoma tirdzniecībā.

    • Galvenā atšķirība no mūsdienu sistēmām ir tā, ka pierādījumi bieži bija balstīti uz liecinieku liecībām vai publisko uzraudzību, nevis digitālajiem vai bankas ierakstiem.

Tagad nonākam pie spekulatīvākas tēmas: Augstas vērtības preces (zirgi, lieli zemes gabali, luksusa priekšmeti)

Senās Grieķijas luksusa preces

  • Zeme ir polisa dzīvības dvēsele un asinis!
    • Klasiskajā Atēnā visa zeme tehniski piederēja polis vai bija tās pakļautībā. Pilsoņi parasti “neiepirka” zemes mūsdienu izpratnē.

    • Polis (pilsētvalsts) kontrolēja publisko zemi, ko sauca par kleros (daudzskaitlis kleroi), un to varēja piešķirt pilsoņiem, bieži lauksaimniecībai.

    • Klerouchiai (koloniālās daļas): Kad Atēna dibināja kolonijas, tā bieži piešķīra zemes gabalus pilsoņiem, lai apdzīvotu un nodrošinātu teritoriju.

    • Publiskās daļas Atikā: Atikas teritorijā daži zemes gabali tika izdalīti pilsoņiem, dažreiz ar izlozi (nejauša sadale) vai valsts piešķīrumu veidā.

    • Tas bija īpaši svarīgi zemākās klases pilsoņiem (thetes), kuriem nebija zemes – viņi varēja saņemt zemes gabalus lauksaimniecībai.

    • Lielākā daļa zemes ārpus pilsētas centra nebija brīvi tirgojama tirgū, kā mūsdienu īpašums.

    • Pilsoņi varēja mantot zemi vai dažos gadījumos iegādāties to no citiem pilsoņiem, bet sākotnējais zemes gabals bieži nāca no valsts piešķīruma vai sadales.

    • Lielas zemes platības arī varēja iznomāt valsts pilsoņiem apmaiņā pret nodokļiem vai militāro dienestu.

  • Zemes tirgus pārskats
    • Kad pilsoņu ģimene saņēma vai ieguva zemi (kleros vai privātu gabalu), to varēja nodot mantotājiem.

    • Pilsonis varēja pats strādāt zemē vai nolīgt saimniekus.

    • Zemes īpašumtiesības parasti palika ģimenēs, bieži sadalītas starp dēliem.

  • Zemes pārdošana vai nodošana
    • Privāta pārdošana bija iespējama, bet:
      • Pārdošana parasti notika starp pilsoņiem.

      • Pilsoņu apstiprinājums varēja būt nepieciešams, ja zeme sākotnēji bija publiska piešķīrums (kleros). Polis iejaucās, lai novērstu zemes koncentrēšanos dažās rokās.

    • Daļēja pārdošana vai sadalīšana:
      • Ģimenes varēja pārdot daļu zemes gabala, lai gan pārmērīga fragmentācija netika veicināta.

      • Daži gabali bija pietiekami mazi, ka to sadalīšana varēja samazināt ekonomisko dzīvotspēju.

    • Ierobežojumi un sociālais konteksts
      • Hippiass un Solona reformas: Solons (6. gs. p.m.ē.) atļāva lielāku elastību īpašuma nodošanā, bet centās novērst pilsoņu pārmērīgu parādu un zemes zaudēšanu.

      • Nepilsoņi (meticii, svešinieki) parasti nevarēja īpašumā iegūt zemi; pārdošana notika galvenokārt pilsoņu ģimenēs.

      • Zemes gabala pārdošana kādam ārpus polisa vai nepilsonim bieži bija aizliegta.

  • Pilsoņu ģimene varēja pārdot zemi vai tās daļas, bet parasti citiem pilsoņiem un dažkārt valsts regulējuma ietvaros, īpaši, ja zeme sākotnēji bija publiska piešķīrums.

  • Zeme parasti palika ģimenēs, īpaši lauksaimniecības nolūkos.

Tātad vienīgais nelielais šķērslis, lai kļūtu par zemes gabala īpašnieku, ir šāds: jums jābūt polisa loceklim!

  1. Pilsonības pamati
    • Klasiskajā Atēnā pilsonība bija privilēģija, kas deva politiskās tiesības, juridisko aizsardzību un zemes/ģimenes mantošanu.
    • Tikai brīvi pieauguši vīrieši, kas dzimuši no diviem atēniešu vecākiem (pēc 451 p.m.ē.; pirms tam noteikumi bija elastīgāki), automātiski kļuva par pilsoņiem.
    • Pilsonību nevarēja iegādāties parastajā nozīmē.
  2. Kā varēja piešķirt pilsonību
    • Dzimšana: galvenais noteikums.
    • Asamblejas (ekklesia) dekrēts: izņēmuma gadījumi, parasti par pakalpojumiem polisam, piemēram, svešinieks, kas izglāba Atēnas karā.
    • Adopcija: reti un formāli, bieži ar Asamblejas apstiprinājumu.
  3. Ierobežojumi un sekas
    • Pilsonība saistījās ar pienākumiem: militāro dienestu, nodokļiem un lojalitāti polisam.
    • Tas bija stingri regulēts, lai nodrošinātu politisko stabilitāti.
    • Tirgus pilsonības pirkšanai nepastāvēja; mēģinājumi to pārdot bija nelikumīgi un politiski riskanti.

Ņemot vērā šos faktus, mēs varam secināt: tikai pilsoņi var iegādāties zemes gabalu. Ja jūs esat polisa svešinieks, nav iespējams piedalīties tirdzniecībā vai izsolēs, lai kļūtu par zemes īpašnieku Senatēnā. Žēl? Man arī...

Bet, ja esat polisa loceklis, noteiktos apstākļos varat piedalīties zemes gabalu izsolēs. Darījumam stingri jāpieturas pie polisa noteikumiem; pretējā gadījumā jūsu pirkums nekad netiks juridiski atzīts, un īpašums netiks piešķirts.

Vēl viens sociāli nozīmīgs dzīves aspekts Senajā Grieķijā ir verdzība, un pievērsīsimies šim fenomenam, ņemot vērā tā visas sarežģītības.

  • Pilsonība polisā negarantē brīvību.

    Pārskata sākumā piedāvāju īsu ceļojumu pa Senās Grieķijas verdzības vispārīgajiem noteikumiem. Šeit atklāsim galvenās definīcijas, verdzības tiesības, kas bija vergi Senajā Grieķijā un daudzus citus šī sociālā slāņa raksturojumus helēņu civilizācijā.

    Pirmais pieturas punkts ir apstākļi, kuros brīvs Senās Grieķijas polisa pilsonis var zaudēt brīvību, un kā parasti mēs apsveram liecības no tā laika lieciniekiem.

    Tad apmeklēsim ostu, un, protams, piedalīsimies ostas tirgus trokšņos un burzmu, ejot cauri visām kārdinājumiem, ko vieta mums piedāvā.

    Un visbeidzot apmeklēsim izsludinātus publiskus pasākumus, lai satiktu vispārīgi pārstāvētos galvenos sociālos slāņus mūsu helēņu polisā.

Ko mums stāsta grieķi?

Esošo likumu ietvaros, ja brīvs pilsonis nespēj atmaksāt parādu, viņš var tikt paverdzināts sava kreditora. Tas bieži ietver parādnieku un viņa ģimenes pārdošanu verdzībā.
Aristotelis, Atēniešu konstitūcija (Ath. Pol. 2.2)

Daudzi tiek pārdoti verdzībā par parādu, un citiem tiek piespiedu kārtā jābēg no pilsētas, lai izbēgtu no kreditoriem.
Plutarchs, Solona dzīve (Sol. 13.2–3)

Un daudzi cilvēki, kurus krāpšana vai likums ir pārdevusi... Tālu no savas dieva radītās zemes, izraidītie vergi... Es atkal vedu uz Atēnām; jā, un daži... Izraidīti no mājām par parādu spiedienu.
Solona dzejas (Fragments 36 W)

Visus šos citātus mēs neapspriedīsim kā autoru viedokļus, bet uzskatīsim par pierādījumiem, lai analizētu fenomenu tādu, kāds tas ir.

No Senās Grieķijas laikabiedru liecībām mēs skaidri redzam, ka verdzība tajā laikā bija monetizēta. Ja parāds tiek saprasts kā mērāma naudas summa, tad arī verdzību var pārrēķināt par atbilstošu naudas summu vai tās ekvivalentu, kas var tikt izteikts noteiktā vērtīgu preču daudzumā.

Paverdzināšana nebija saistīta tikai ar parādiem, bet arī kalpoja kā sods par sociālo uzvedības normu pārkāpumiem. Turklāt, kā redzam, vergi nebija ierobežoti tikai privātajā pakalpojumā, bet arī pildīja publisku kalpotāju lomas.

Vienlaikus polisa bēgšana bija vienīgais veids, kā izvairīties no šādas likteņa. Tomēr aizbēgšana no pilsētas negarantēja brīvību vai pat izdzīvošanu. Ārzemēs, bez polisas aizsardzības, cilvēka dzīvība bija absolūti 'bezvērtīga' — vispatiesākajā, visironiskākajā nozīmē. Un, ja tu uzskati, ka esi izbēdzis no verdzības, tu esi ārkārtīgi optimistisks sapņotājs! Ikviens ar spēku var tevi noķert un spēka ceļā aizvest uz polisas verdzības tirgu.

Un tādā veidā var kļūt par vergu Senās Grieķijas polisā. Tātad, dodoties ceļojumā uz seno polisu, atceries to!

Vai tā ir Spārta...? Leģendārā Spārta un tās karotāji, bet aiz leģendām...

Diemžēl mums ir ļoti ierobežotas zināšanas par Spārta politiku attiecībā uz helotiem (vergiem), bet daži dati ir pieejami.

  • Helotu statuss un kontrole

    • Heloti bija pakļauta iedzīvotāju grupa senajā Spārtā, galvenokārt sākotnējie Lakonijas un Mesenijas iedzīvotāji, kuri tika samazināti līdz verdzībai pēc Spārta iekarošanas. Viņi bija saistīti ar zemi un galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, atbalstot Spārta pilsoņus. Viņu pakalpojuma īpatnības ir pretrunīgi vērtētas starp zinātniekiem; daži uzskata, ka viņi bija valsts īpašumā esoši kalpi, nevis īpašie vergi.

  • Spārta attieksme un kontroles mehānismi

    • Publiska pazemošana: Helotiem bija jācieš publiska dzēruma stāvokļa pazemošana un spiesta degradējoša rīcība publiskajos svētkos, lai radītu bailes un demonstrētu pakļaušanu.

    Kripteja: Slepenā policija, kas uzraudzīja un apspieda iespējamus helotu sacelšanās gadījumus. Viņiem bija atļauts nogalināt helotus, kas apdraudēja Spārta stabilitāti.

    Militārā dienesta: Helotiem dažreiz bija jāpiedalās militārajās kampaņās, piemēram, Platajas kaujā 479. p.m.ē., kur viņi pavadoja Spārta karaspēku. Tomēr nav pierādījumu, ka viņiem tika piešķirta brīvība vai pilsonība kā rezultātā.

  • Helotu tirdzniecība un pārdošana

    • Lai gan nav tiešu pierādījumu no senajiem avotiem, ka heloti tika pārdoti vai tirgoti pāri Spārta robežām, daži zinātnieki uzskata, ka spartieši varētu dalīties vai nodot helotus noteiktos apstākļos. Piemēram, Ksenofons min, ka spartieši dalījās helotos nepieciešamības laikā, norādot uz noteiktu elastību viņu pārvaldībā.

  • Karas un ietekme uz helotu populāciju

    • Kaut arī senās grieķu liecības sniedz ieskatu par helotu statusu un apstākļiem Spārtā, tiešu pierādījumu par viņu pārdošanu vai tirdzniecību ir maz. Pieejamie stāsti galvenokārt koncentrējas uz kontroles mehānismiem un skarbajiem dzīves apstākļiem, kuros dzīvoja heloti. Turpmāki arheoloģiskie pierādījumi un zinātniskie pētījumi var sniegt vairāk informācijas par šo Spārta sabiedrības aspektu.

  • Bet kā ar vispārējo Senās Grieķijas verdzības politiku? Šī tēma joprojām šķiet neskaidra...

    • Senajā Grieķijā bija izplatīta prakse degradēt kara gūstekņus līdz vergu statusam.

    Tā tika izturēta pret Tesāliešiem Daocha, Cineasa un Trasida vadībā; pret Arkādiešiem – Cerkida, Hieronima, Eukalpida; pret Argiešiem – Mirtesa, Teladema, Mnasea; pret Fokiešiem – Fajlusa, Hieronima, Eukalpida; pret Lokriešiem – Fajlusa, Hieronima, Eukalpida; pret Beotiešiem – Fajlusa, Hieronima, Eukalpida.
    Demosthenes – Par kroni (Orācija 18)
    No Demostena uzzinām, ka trīs tūkstoši kara gūstekņu tika aizvesti ģenerāļa Kabrīja vadībā pēc Naksas kaujas 376. p.m.ē. un pārdoti verdzībā.

    Ir verdzība pēc likuma, kā arī pēc dabas. Likums, par kuru es runāju, ir sava veida konvencija — likums, pēc kura viss, kas iegūts karā, pieder uzvarētājiem.
    Aristotelis – Politika (1. grāmata)

    Cūku pilsēta kādreiz varētu iegūt vergu, ja to kārdinātu karā.
    Platons – Republika (1. grāmata)

  • Par vergu juridisko statusu senās helēņu tradīcijās...

    • Juridiskās tiesības un aizsardzība

    Solona reformes Atēnās:

    6. gadsimtā p.m.ē. Atēnu likumdevējs Solons ieviesa reformas, kas nodrošināja dažas aizsardzības iespējas vergiem. Viņa likumi aizliedza fizisku vardarbību pret vergiem un ļāva viņiem meklēt patvērumu tempļos, ja viņi tika slikti izturēti. Turklāt vergiem bija tiesības iegādāties savu brīvību, un dažiem tika kompensēts darbs.

    Publiskie vergi:

    Atēnās bija valsts īpašumā esoši vergi, pazīstami kā 'dēmosioi'. Šie vergi strādāja dažādos publiskos pakalpojumos un dažreiz saņēma atlīdzību par darbu. Viņi bija arī aizsargāti ar likumiem, kas aizliedza ļaunprātīgu izturēšanos.

    Gortīnas kodekss Krētā:

    Gortīnas kodekss, 5. gadsimta p.m.ē. juridisks uzraksts, sniedz ieskatu par vergu juridisko statusu Krētā. Tas ietver noteikumus par vergu pārdošanu, mantošanu un sodīšanu, norādot uz strukturētu juridisko sistēmu verdzības regulēšanai.

    Aristoteļa uzskati:

    Savā darbā 'Ekonomika' Aristotelis apspriež vergu izturēšanos, iesakot viņiem nodrošināt piemērotus apģērbus, pārtiku un atpūtu. Viņš arī ierosina izvairīties no vardarbības pret vergiem un motivēt viņus ar solījumiem par atbrīvošanu.

    Ierobežojumi un pretrunas

    Neskatoties uz šīm aizsardzībām, vergi helēņu pasaulē bija ar ierobežotām juridiskajām tiesībām. Viņi parasti tika uzskatīti par īpašumu un nevarēja piedalīties tiesā, izņemot specifiskos gadījumos. Piemēram, Atēnās vergu liecības tiesā varēja tikt pieņemtas tikai, ja tās tika iegūtas ar spīdzināšanu un saimnieka atļauju.

    Turklāt, lai gan dažām pilsētvalstīm bija likumi, kas aizsargāja vergus, šie likumi netika vienmērīgi piemēroti, un vergu izturēšanās varēja ievērojami atšķirties atkarībā no īpašnieka un reģiona.

    Kopsavilkumā, lai gan helēņu pasaulē bija gadījumi, kad vergiem nodrošināja juridisko aizsardzību un tiesības, tie bija izņēmumi, nevis norma. Vergi lielākoties bija atkarīgi no saviem īpašniekiem, ar ierobežotām iespējām aizstāvēt vai uzlabot savu statusu.

Zirgu loma sengrieķu sabiedrībā

  • Militārā nozīme:

    • Zirgi bija ļoti svarīgi karadarbībā, īpaši jātnieku vienībās. Grieķu armija izmantoja jātniekus izlūkošanai, flangēšanas manevriem un dažos gadījumos arī tiešām kaujai.

  • Transports un prestižs:

    • Zirgu īpašumtiesības bija bagātības un statusa simbols. Aristokrātu klase, pazīstama kā 'hippeis', bija spiesta uzturēt zirgus un dienēt jātnieku vienībās, atspoguļojot viņu augstāko stāvokli sabiedrībā.

  • Reliģiskā nozīme:

    • Zirgus saistīja ar dažādiem dieviem, īpaši ar Poseidonu, jūras un zirgu dievu. Rituāli un upuri ar zirgu līdzdalību tika veikti, lai godinātu dievus un iegūtu viņu labvēlību.

Filosofiskās perspektīvas par zirgiem

  • Platona ratu alegorija:

    • Darba „Fedrs“ ietvaros Platons attēlo dvēseli kā pajūga vadītāju, kurš vada ratus, ko velk divi zirgi, simbolizējot dažādus cilvēka dabas aspektus. Viens zirgs ir cēls un pārstāv racionālās vēlmes, bet otrs ir nevaldāms un simbolizē zemākos instinktus. Šī alegorija uzsver filozofisko skatījumu uz dvēseles cīņu starp saprātu un kaislību.

  • Ksenofonts par jāšanas mākslu:

    • Ksenofonts, filozofs un militārais vadonis, plaši rakstīja par zirgu kopšanu un apmācību. Viņš uzsvēra, cik svarīgi ir izprast zirga dabu un uzturēt harmoniskas attiecības starp jātnieku un zirgu. Viņa darbi ir būtiski ietekmējuši jāšanas studijas.

  • Apskatīsim dažu vēsturisku personību piezīmes par šiem godājamiem dzīvniekiem:
    • Pirmkārt, cilvēka dvēseles pajūga vadītājs vada pāri, un viens zirgs ir cēls un no cēlas šķirnes, bet otrs – pilnīgi pretējs pēc šķirnes un rakstura. Tādēļ mūsu gadījumā vadība ir neizbēgami grūta un apgrūtinoša.
    Platons, Fedrs

    Pašu vīru diženums vislabāk atklājas viņu graciozajā attieksmē pret šādiem dzīvniekiem.
    Ksenofonts, Par jāšanas mākslu

Līdz šim mēs mierīgi esam nonākuši līdz tādu luksusa preču kā zemes gabali, zirgi un vergi izvērtēšanai, kas bija visvērtīgākie un dažkārt ļoti iecienīti, ievērojami helēnistiskās dzīves labumi.

Šeit apskatīsim vidējās cenas tajā laikā.

Vergu cenas senajā Grieķijā

    • Prasmīgi vergi (piemēram, amatnieki, skolotāji): apmēram 5–10 minas (1 mina ≈ 100 drahmas).
    • Neprasmīgi darbinieki: apmēram 2 minas.
    • Parastie vīriešu vergi: apmēram 0,5 mina.
  • Zirgu cenas senajā Grieķijā

    • 421 p.m.ē. zirgs Atēnās maksāja 1 200 sudraba attiskās drahmas. Ņemot vērā, ka prasmīga darba darbinieka dienas alga bija aptuveni viena drahma, šī cena bija ievērojama. Zirga iegāde un uzturēšana bija dārga.

  • Zemes cenas senajā Grieķijā
    • Atēnas

      Zemes īpašumtiesības: pieaugušie vīriešu pilsoņi drīkstēja būt zemes īpašnieki; ārzemnieki un metiki varēja pirkt zemi tikai tad, ja saņēma engktēsis piešķīrumu.
      Zemes cenas: tipiskas zemes cenas svārstījās no 1 000 līdz 2 000 drahmām, atkarībā no atrašanās vietas un kvalitātes.
    • Sparta

      Zemes īpašumtiesības: Zemes īpašumtiesības bija centrālas spartiešu sabiedrībā, ar zemes gabalu (kleroi) sadalījumu starp pilsoņiem.
      Zemes cenas: konkrēti cenu ieraksti ir reti, bet zeme tika uzskatīta par vitāli svarīgu īpašumu, lai uzturētu Spartiat klases militāro gatavību.

Senās Grieķijas valūtas pārvēršanas tabula mūsdienu vērtībās

Mēs izmantojam parastu vīnu kā salīdzināšanas vienību, lai senās valūtas pārvērstu mūsdienu vērtībās.

Graudi un vīns senatnē bija universāli pamatprodukti, līdzīgi maizei un alum viduslaiku Eiropā.

Abi bija cieši saistīti ar ikdienas kaloriju vērtību un lauksaimniecības produktivitāti, padarot tos par uzticamiem cenu indikatoriem.

Vīns labi darbojas kā pamats, jo:

To patērēja visas sabiedrības klases (no lētiem atšķaidītiem krāteriem līdz elitāriem vīniem).

Tas bija monetizēts (lietots algām, upurēšanai un pat medicīniskiem nolūkiem).

Tam bija relatīvi standartizēti tilpuma vienumi (piem., χούς ~ 3,2 litri, κοτύλη ~ 0,27 litri).

Grieķu vienība Vīna tilpums (litri) Pudeļu skaits (0,7 L)
Obols 3,2 4,6
Drahma 19,2 27,4
Mina 1920 2743
Talants 115200 164571

Vai tagad ir ražas laiks? Un jūsu gaidas saskaras ar notikumu realitāti!

  • Pirmkārt, īsi aprakstīsim vispārīgās tirdzniecības pieejas, ko Senajā Grieķijā izmantoja šiem dārgajiem „preču“ un tirdzniecības rīkiem.

    • Vergu tirdzniecība
    - Izsoļu sistēma: Vergi bieži tika pārdoti publiskās izsolēs, kur pircēji varēja tos apskatīt un piedāvāt cenu par atsevišķiem cilvēkiem.

    - Privātie pārdošanas darījumi: Notika arī privāti darījumi, parasti ar rakstiskiem līgumiem, ko apliecināja amatpersonas.

    Zirgu tirdzniecība
    - Publiskās izsoles: Zirgi, īpaši tie, ko izmanto sacīkstēs vai karā, tika pārdoti publiskās izsolēs.

    - Privāti darījumi: Bagāti cilvēki varēja veikt arī privātas pārdošanas, bieži ar sarunām un līgumiem.

    Zemes darījumi
    - Publiskie reģistri: Zemes pārdošana tika ierakstīta publiskajos reģistros, nodrošinot caurredzamību un juridisko spēku.

    - Privātie līgumi: Lai gan daži darījumi bija privāti, liecinieku un dažkārt valsts amatpersonu iesaistīšana bija izplatīta, lai novērstu strīdus.

Tātad, kā tika organizētas izsoles Senajā Grieķijā? Vēl nav atbilžu...

  1. Kā parasti noritēja vergu izsoles
    • Vieta un dalībnieki
      - Vergi tika pārdoti tirgus laukumos (agora vai specializētās tirgus vietās), ostās ar kuģiem, kad tos atveda no ārzemēm, vai svētku / templi teritorijās, kad liels cilvēku pulks nodrošināja efektīvu pārdošanu. Pārdošanu varēja vadīt privāti tirgotāji vai notikt publiski pārdošana, ko aplika ar nodokļiem un uzraudzīja pilsētas varas iestādes.

    • Publiska vs privāta pārdošana
      - Privāti darījumi: pircējs un pārdevējs (vai starpnieks) vienojas par cenu.

      - Publiskās izsoles: izmantotas lielām partijām (piem., sagūstīti ieslodzītie), īpašuma pārdošanai vai, kad pilsētas varas iestādes izšķīra par īpašumu. Lielas vergu partijas dažkārt tika izsolītas publiski. Oratoru lietās ir pierādījumi par abiem veidiem.

    • Cenas noteikšana un faktori
      - Cenas svārstījās atkarībā no vecuma, dzimuma, veselības, prasmēm / specializācijas (pieredzējuši amatnieki, mājas kalpi, kalnrači atšķīrās ievērojami). Svarīgas bija piedāvājuma svārstības (4. gadsimtā p.m.ē. daudz vergu → zemākas cenas). Dažās pilsētās pārdošanai tika piemēroti tirgus nodokļi.

    • Pārbaude un netiešās garantijas
      - Pircēji parasti pārbaudīja sagūstītās personas vai dzīvniekus. Ja pircējs tika maldināts (piem., pārdots invalīds darbinieks bez brīdinājuma), pastāvēja juridiskas aizsardzības iespējas — pārdošana varēja tikt anulēta vai kompensēta. Senie avoti un vēlākas juridiskās studijas ziņo par šādu pircēju aizsardzību.

    • Dokumentācija un tiesvedība
      - Strīdi parādās tiesas runās (atēniešu oratori). Šīs runas ir galvenais avots tam, kā pārdošana noritēja nepareizi un kā tiesas izturējās pret darījumiem. Dēmostenes (un citi oratori) apspriež vergu nosūtīšanu, pārdošanu un tiesvedību.

  2. Kā tika organizētas zirgu izsoles?
    • Zirgi kā augstas vērtības preces
      - Zirgi bija dārgi, prestiži un parasti piederēja bagātākiem pilsoņiem (kavalerija, šovu ratu īpašnieki). Dēļ izmaksām un uzturēšanas tos tirgoja retāk nekā zemas vērtības lopus, un pārdošana bieži iesaistīja specializētus tirgotājus, selekcionārus vai pārdošanu hipodromos / sanāksmēs, kas saistītas ar jāšanas pasākumiem.

    • Pircēji un mērķi
      - Iegādes bija paredzētas kavalerijas dienestam, ratu sacensībām (publiskas spēles), audzēšanai vai demonstrēšanai. Īpašumtiesības nozīmēja pastāvīgas izmaksas (stalli, kopēji, barība), tāpēc pircēji parasti bija bagāti indivīdi vai pilsētas / valsts institūcijas, iegādājoties dzīvniekus.

    • Pārbaude un garantijas
      - Tāpat kā ar vergiem: pārbaude bija svarīga. Augstas vērtības zirgiem pircēji pārbaudīja veselību un ciltsrakstus; strīdu ieraksti un literatūras atsauces rāda atceltus pārdošanas gadījumus vai juridiskas darbības, ja dzīvnieki bija slimi vai nepareizi aprakstīti.

Representatīvi vēsturiski avoti

Konkrēti piemēri un fragmenti turpmākai izpētei

Ātrā bibliogrāfija

Shosocial LLC patur visas tiesības reproducēt, izplatīt, pielāgot, publicēt, licencēt un komerciāli izmantot darbus jebkurā formā vai vidē.
Oriģinālo autoru un pētniecības komandas atzīšana tiks saglabāta, kur tas ir pamatoti.
Īpašumtiesības nedrīkst pārdot, licencēt vai nodot bez Shosocial LLC skaidras rakstiskas atļaujas.