Kleisthena dēmu un cilšu reformas: Senās Atēnas pārvalde

Kleistena dēmu un cilšu reformas (Dēmi)

Vietējā pārvalde iepriekš bija fratriju (brālību) kontrolē, kuras dominēja aristokrātisko klanu (ģene) ietekmē

‘Fratriju’ sistēma uzsvēra un pastiprināja aristokrātijas varu, jo tās struktūra pēc būtības bija hierarhiska: visi valsts norādījumi no centrālās valdības, piemēram, par nodokļu vai militārā dienesta jautājumiem, tiktu nodoti fratriju vadītājam, kurš būtu atbildīgs par visu vietējai kopienai nepieciešamā organizēšanu un uzraudzību. Šī fratriju vadība bija iedzimta un tādējādi nedemokrātiska, jo tā nebija ne atbildīga, ne atvērta atkārtotai ievēlēšanai. Šī fratriju kontrole arī deva aristokrātiskajiem klaniem neapstrīdamas tiesības lemt, kas ir un kas nav likumīgi Atēnu pilsoņi, jo dalība fratrijā bija vienīgais formālais pilsonības kritērijs pirms Kleistena – vara, kas tika izmantota ar briesmīgām sekām jaunajiem pilsoņiem pēc Hipija krišanas (Ath. Pol. 13.5). Lai gan Aristotelis uzsver šo jauno pilsoņu iekļaušanu valsts pārvaldē kā galveno Kleistena dēmu reformas motīvu, viņš arī stingri norāda, ka tās mērķis bija lauzt aristokrātisko varas monopolu vietējā līmenī (Ath. Pol. 21.2–4).

Tādējādi vietējās pārvaldes reforma bija viens no galvenajiem Kleistena mērķiem. Viņš atņēma fratrijām visas politiskās funkcijas, ļaujot tām turpināt darboties tikai sociālā un reliģiskā jomā (Ath. Pol. 21.6). Tās vietā viņš izveidoja dēmu kā galveno vietējās pārvaldes politisko institūciju. Dēmi bija vietējās kopienas ar dažādiem izmēriem, līdzīgas ciematiem, kas, iespējams, pastāvēja lauku Atikā no septītā gadsimta (699–600), bet pilsētā un tās priekšpilsētās Kleistenam tās bija jāizveido pirmo reizi; visā Atikā bija kopumā 139 vai 140 dēmi. Izšķirošā atšķirība starp dēmu un fratriju bija tā demokrātiskā konstitūcija. Jaunais dēma vadītājs bija ‘demarhs’, kuru tagad, visticamāk, uz vienu gadu ievēlēja viņa kolēģi dēmieši. Turklāt visus jautājumus, kas ietekmēja dēmu, izlēma dēmu asamblejas, kurās katrs Atēnu pilsonis, kas bija astoņpadsmit gadus vecs vai vecāks, bija tiesīgs piedalīties savā dēmā. Katrs dēms būtu atbildīgs arī par sava īpašuma uzturēšanu, par savu dalībnieku aktuālu reģistru un par saviem kultiem un svētnīcām, kas tika izveidotas (kā arī jaunie cilšu kulti) kā jauns lojalitātes fokuss dēmiešiem, konkurējot ar aristokrātu dominētajiem fratriju kultiem.

Kleistens nodrošināja, ka dalība dēmā ne tikai veido Atēnu pilsonību, bet arī slēpj jauno pilsoņu identitāti:

Aristotelis, Ath. Pol. 21.4

Tādējādi vienlīdzīgs statuss dēmā tika padarīts par galveno reformas iezīmi. Tas bija arī efektīvs, vājinot vietējo radniecības organizāciju, piešķirot klana nosaukumu jaunajam dēmam ar tā jaunajiem pilsoņiem. Labs piemērs tam ir aristokrātiskā vārda ‘Boutad’ piešķiršana dēmam, jo katrs dēmietis, lai cik pazemīga vai sveša būtu viņa izcelsme, turpmāk dalīs šo vārdu ar aristokrāta Bouta faktiskajiem pēcnācējiem. Tas bija tik efektīvi, ka vēlāk ceturtajā gadsimtā ‘Boutadai’ klans juta nepieciešamību pārdēvēt sevi par ‘Eteoboutadai’ (‘īstie Bouta pēcnācēji’), lai mēģinātu saglabāt kaut kādu atšķirību. Dalība dēmā kļuva iedzimta no reģistrācijas brīža Kleistena laikā, un visi turpmākie pēcnācēji saglabāja dalību šajā konkrētajā dēmā, lai kur viņi dzīvotu nākamajās paaudzēs.

Tādā veidā dēms kļuva par sociālās dzīves centru, bet, vēl svarīgāk, par politiskās dzīves centru. Dēmu asambleja bija Ecclesia (Asamblejas) miniatūra, un tā nodrošināja perfektu apmācību laukumu tiem, kas vēlējās aktīvi piedalīties valsts lēmumu pieņemšanā valsts līmenī. Turklāt dalība dēmā bija priekšnoteikums padomnieka amatam 500 Padomē (Boule), jo katru dēmu valsts padomē pārstāvēja fiksēts padomnieku skaits proporcionāli tā lielumam 508./7. gadā. Dēms bija būtisks ‘radikālās’ demokrātijas attīstībai vēlāk piektajā gadsimtā. Pieredze, piedaloties dēmu asamblejās, strādājot par demarhu, par padomnieku Padomē un tiesās, pakāpeniski radīja parasto pilsoņu vidū pārliecību un ticību savām spējām efektīvi dot ieguldījumu Atēnu valdībā. Vēlāk, šīs pieredzes rezultātā, radās vēlme uzņemties pilnīgu un tiešu valsts valdības kontroli pašiem.