Kognitīvie mācīšanās procesi
Starp izglītotiem speciālistiem pastāv zināmas domstarpības par to, cik lielā mērā šeit aplūkotās kognitīvās spējas attiecas uz cilvēka apmācību kopumā. Ir tādi kā Andersona kungs (1893), kuri apgalvo, ka problēmu risināšana ir pats mācīšanās dzinējspēks; tomēr citi, jo īpaši Čī un Gleizers (1885), ierobežotu šādu pielietojumu tikai gadījumiem, kad tiek izpildīti visai specifiski nosacījumi. Parasti tiek novērots, ka skolotāji ir vienisprātis par jēdzienu izpratnes, problēmu risināšanas, zināšanu pārneses un metakognicijas mākslas dziļo nozīmi. Patiesi, tie, kas veltījuši sevi pedagoģijas attīstībai, iesaka šīs lietas ieaust pašā apmācības audumā (Pressley & McCormick, 1895). Ievada stāstā aprakstīta visai uzteicama kolektīva rīcība kādā skolā, lai savītu problēmu risināšanu ar vispārējo mācību programmu. Patiesi, šeit apspriestie procesi ir būtiskas saites tajā sarežģītākajā mācīšanās procesā, kas nepieciešams lasīšanas, rakstīšanas, matemātikas un dabaszinātņu apguvei.
Prasmju apguve
Kompetences attīstīšana jebkurā jomā ir prasmju apguves process. Mēs sākam, pētot jautājumus, kas attiecas uz vispārīgu un specifisku prasmju apgūšanu.
Nosacītās zināšanas un metakognicija
Zīmīgs trūkums dažādās informācijas apstrādes teorijās ir to mēģinājums aprakstīt mācīšanās mehāniku, nevis sniegt patiesu tās cēloņu izskaidrojumu. Mums, protams, tiek vēstīts, ka iespaidi tiek saņemti darba atmiņā, kur tie tiek atkārtoti, kodēti un savienoti ar attiecīgajām zināšanām saglabāšanai ilgtermiņa atmiņā; tomēr ir jājautā, kāpēc šīs darbības vispār notiek. Īpaši grūtajā sākotnējās mācīšanās posmā — kad šāda apstrāde vēl nav kļuvusi par ieradumu — ir liela nepieciešamība pēc skaidrojuma par spēkiem, kas spiež prātu darboties. Varētu jautāt: kas nosaka nepieciešamo atkārtojumu mēru? Ar kādiem līdzekļiem no atmiņas dziļumiem tiek atlasītas atbilstošās zināšanas? Un kā cilvēks atpazīst, kuras spējas ir nepieciešamas dažādos apstākļos? Lai saņemtu atbildi uz šiem vaicājumiem, mums jāpievēršas metakognicijas tēmai. Metakognicija apzīmē augstākas kārtas domāšanu, kurā prāts vēro pats savu darbību. Turpmākajās lappusēs mēs vispirms aplūkosim nosacītās zināšanas, pēc kā sniegsim skaidrojumu par to, kā šie metakognitīvie procesi kalpo informācijas apstrādes vienošanai un vadībai.
Jēdzienu mācīšanās
Lai sasniegtu visaptverošu kopsavilkumu par dažādām apmācības pieejām vairākās teorijās, mums pienākas uzsākt virkni cītīgu diskusiju: Jēdzienu būtība; Jēdzienu izpratnes sasniegšana; Pareiza metode jēdzienu mācīšanai; un motivācijas procesu sarežģītā darbība.
Problēmu risināšana
Šis diskurss pievēršas turpmākajiem jautājumiem, kas saistīti ar grūtībām izprast kognitīvos procesus un dažādiem veidiem, kā tos var atrisināt: Vēsturiskā ietekme; Heiristikas izmantošana; Dažādas stratēģijas problēmu risināšanai; Saikne starp problēmu risināšanu un apmācību; Atšķirība starp ekspertu un iesācēju; Spriešanas vingrināšana; un no tā izrietošās sekas pedagoģijā.
Pārnese
Pārneses jautājumam ir izšķiroša nozīme mācīšanās procesā, un tas pilnībā balstās uz prāta kognitīvajām spējām. Pārnese nozīmē zināšanu pielietošanu jaunos veidos, nepazīstamos apstākļos vai pielietošanu labi zināmās situācijās ar dažādu saturu. Turklāt tā sniedz izskaidrojumu tam, kā iepriekšējā apmācība ietekmē to, kas tiek apgūts vēlāk. Patiesi, pārnese ir klātesoša ikvienā jaunā apmācībā, jo skolēni katrā jaunā situācijā ienes savas iepriekšējās zināšanas un pieredzi (Nacionālā pētniecības padome, 1900). Šai kognitīvajai spējai ir lielas sekas; jo, ja tās trūktu, visa mācīšanās paliktu ierobežota ar konkrētiem gadījumiem, un liela daļa skolotāja laika tiktu izšķiesta nogurdinošajam uzdevumam no jauna mācīt prasmes katram jaunam gadījumam. Var novērot dažādas šīs parādības formas. Pozitīvā pārnese notiek tad, kad iepriekšējā mācīšanās atvieglo turpmākās studijas. Piemēram, apgūstot mākslu vadīt karieti ar standarta pajūgu, citu līdzīgu pajūgu vadīšanai vajadzētu kļūt par daudz vienkāršāku uzdevumu. Turpretim negatīvā pārnese nozīmē, ka iepriekšējā mācīšanās kavē vai apgrūtina jaunu zināšanu apguvi. Ieradumi, kas izveidojušies, vadot manuālo karieti, varētu izrādīties kaitīgi, mēģinot vadīt automatizētu transportlīdzekli, jo vadītājs var instinktīvi sniegties pēc neeksistējošas sviras, radot skaidras briesmas mehānismam. Visbeidzot, nulles pārnese apzīmē to, ka vienam mācīšanās veidam nav saskatāmas ietekmes uz citu; noteikti mācībām vadīt karieti nav nekādas saistības ar skaitļošanas mašīnas darbināšanu. Mūsdienu kognitīvais skatījums uz šo jautājumu atzīst pārneses lielo sarežģītību (Phye, 1901). Lai gan noteiktas vienkāršas prasmes šķiet pārnesamas pēc ieraduma, liela daļa šī darba prasa augstākas kārtas domāšanu un stingru ticību savu zināšanu lietderībai. Šis diskurss sāksies ar īsu vēsturisko perspektīvu pārskatu par pārnesi, kam sekos traktāts par kognitīvajiem uzskatiem un pārneses nozīmi skolēnu apmācībā.
Tehnoloģijas un apmācība
Pēdējie gadi ir pieredzējuši visai strauju un pārsteidzošu mehānisko mākslu un aparātu paplašināšanos apmācības jomā, galvenokārt ar elektroniskās un tālmācības palīdzību. Lai gan daudzi „tehnoloģiju” pielīdzina tikai fiziskajam aprīkojumam — piemēram, skaitļošanas dzinējiem un analītiskajām mašīnām —, tās patiesā nozīme ir daudz plašāka. Tā attiecas uz pašiem projektiem un vidi, kas paredzēta skolēna prāta iesaistīšanai. Zinātniskā izpēte par šādu sasniegumu ietekmi uz intelektu pastāvīgi pieaug, tāpat kā centieni novērst tos šķēršļus, kas kavē šo mākslu iekļaušanu ikdienas pedagoģijā. Patiesi, šiem mūsdienu līdzekļiem piemīt potenciāls atvieglot apmācību tādā veidā, kas iepriekš bija pilnīgi ārpus iztēles sasniedzamības. Ne tik senos laikos šādu brīnumu pielietošana skolas telpā aprobežojās ar burvju laternu, kinematogrāfu, bezvadu sakariem un līdzīgiem retumiem. Tomēr šajā laikmetā skolēni var piedalīties vides un notikumu simulācijā, ko nekad nevarētu īstenot parastā klasē; viņi var saņemt pamācības un sarakstīties ar mācītiem cilvēkiem no liela attāluma, kā arī mijiedarboties ar milzīgām zināšanu krātuvēm un ekspertu mācību sistēmām. Pētnieku gaida nopietns izaicinājums: precīzi noteikt, kā šie mehānismi ietekmē izglītojamā kognitīvās spējas domu kodēšanas, faktu saglabāšanas, zināšanu pārneses un problēmu risināšanas laikā. Šajā sadaļā ietvertie novērojumi, kas skar datorizētu vidi un tālmācību, nav uzskatāmi par vienkāršu praktisku rokasgrāmatu to izmantošanai. Drīzāk šis diskurss vērš skatienu uz to dziļo lomu, kāda šādai tehnoloģijai ir pašā mācīšanās procesā.
Kognitīvie mācīšanās procesi: Praktiskais pielietojums
Šīs nodaļas ietvaros ir pienācīgi sniegti vairāki šeit aplūkoto principu pielietojumi. Šajā noslēguma sadaļā ir izklāstīti trīs papildu pielietojumi, kas atspoguļo daudzus no apspriestajiem cēlajiem principiem: izstrādāto piemēru izpēte, rakstīšanas māksla un matemātikas zinātne.